“Ja viss notiktu kā teicienā: kas nenogalina, tas padara stipru, tad man laikam vajadzētu būt tik stiprai kā filmu varonim Rembo,” saka Aiga, ekstravaganta gaišmate īsiem spurainiem matiem.
Kā Pelnrušķīte
“Laikam izskatos pārāk neievainojama, tāpēc regulāri saņemu likteņa cirstās rīkstes,” viņa saka. “Tā arī nesaprotu, kāpēc man, kurai ir jau gandrīz 30 gadu, viss iznāk ne tā, kā gribētos.
Kad man bija pieci gadi, zaudēju māti. Viņa gāja bojā autoavārijā. Tēvs apprecēja citu sievieti, un es viņu ģimenē biju lieka. Mani audzināja vecmāmiņa — tēva māte. Ar viņu man ir diezgan oficiālas attiecības, nezinu kāpēc, bet nekad nav bijis tā, ka man gribētos viņai pieglausties un no sirds izrunāties. Ciemojoties pie viņas, jūtos kā Pelnrušķīte karalienes priekšā.
Notur par brāli un māsu
Kad beidzu vidusskolu, iestājos augstskolā, arhitektos. Paralēli vēl izmācījos šuvēju un frizieru kursos. Tā kā studijas bija par maksu, brīvajā laikā strādāju kafejnīcā.
Un tad es iepazinos ar Robertu — viņš bija puisis ar māksliniecisku dvēseli, dziedāja kādā ansamblī, rakstīja dzeju. Es neticēju, ka var tā — vibrēt uz vienas nots. Viņam patika, ko es daru, un viņš labprāt ļāvās maniem stila eksperimentiem. Dažkārt mūs pat noturēja par māsu un brāli — mēs bijām līdzīgi runāšanā, domāšanā, ģērbšanās stilā. Viņš dzīvoja pie manis, bet pēc divu gadu kopdzīves mēs izšķīrāmies. Es viņu nejauši pieķēru maigojamies ar manu draudzeni. Pēc šķiršanās manī bija tikai liels tukšums. Es it kā biju un it kā nebiju.
Atskaita no
augstskolas
Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc ielaidos dēkā ar Jāni. Tā nebija mīlestība. Tikai ilgas pēc kāda, kam pieglausties. Viņš bija 10 gadu vecāks par mani, šķīries, bija bērni. Arī mums pieteicās mazulis. Domāju — audzināšu viena, bet man atklāja kaiti, kuras dēļ ārste ieteica veikt abortu… Pēc tam ilgu laiku pavadīju slimnīcā.
Jutos ļoti pārgurusi un paņēmu akadēmisko gadu. Pēc laika atsāku studijas. Lai gan man bija attaisnojošs iemesls — slimošana, par visiem eksāmeniem bija jāmaksā. Mani spārnoja fakts, ka vēl tikai jānokārto pāris pārbaudījumu un es jau būšu trešajā kursā, kurā lekcijas lasīs viena no manām favorītēm arhitektūrā. Biju jau sarunājusi, kad kārtošu iekavēto, arī samaksāju, kad viendien no augstskolas saņēmu īsziņu, ka esmu atskaitīta. Tiesa, naudu gan man neatmaksāja. Bet mans sapnis mācīties tieši pie apbrīnotās pasniedzējas bija tik liels, ka paņēmu kredītu un gadu pie viņas gāju uz privātstundām.
Zina, kā “sagrūst
debesis”
Un tad es atkal satiku Robertu. Man bija sajūta, ka starp mums nav bijis to piecu atšķirtības gadu. Tēlaini runājot, es iekāpu vakardienā. Roberts bija kļuvis par vietējo slavenību. Es viņam palīdzēju sagatavoties kādam talantu šovam — izveidoju frizūru, uzšuvu tērpu. Tā oriģinalitāti pamanīja arī šova vadītājs. Kad viņš Robertam lūdza atklāt tā autoru, viņš atteica, ka tas ir paša darbs un tērpu modelēšana ir viņa bērnības sapnis. Mani viņš nepieminēja. Mazliet jau sāpēja. Toties viņš mani uzaicināja uz savu draugu ballīti. Es biju laimīga. Varbūt pat pārlaimīga. Mēs dejojām, skūpstījāmies, reibām… Un tad viņš teica: “Piedod, ka es tev devu veltas cerības. Man ir draugs…”
Tagad es zinu, kā ir, kad saka: “Pār mani nogruva debesis”.
Neko īpašu nekāro
Pēdējā laikā ļoti daudz strādāju. Mani vienīgie dārgumi ir kaķis, kurš mani sagaida pie durvīm, un draugi. Viņi ir sajūsmā par manu istabiņu, kurai esmu apgleznojusi visas sienas. Vēl arvien strādāju kafejnīcā un ceru nākamgad atsākt studijas. Dzīve it kā ievirzījusies mierīgākā gultnē, bet saimnieks tikko teica, ka līdz aprīļa beigām jāatbrīvo telpas — viņš dzīvokli pārdošot. Nezinu — raudāt vai smieties? Saka, ja slikti ejot, Visvarenais tur, augšā, gatavojot kādu lielu, jauku pārsteigumu. Bet man jau neko īpašu nevajag — tikai blakus kādu mīļu cilvēku, kurš ieraudzītu, cik mans ārējais stiprums ir trausls.
