Mani jau labu laiku māc šaubas par to, vai Latvijā vispār ir bezdarbs? Vai tiešām tik bezcerīgi liels, cik oficiālos skaitļos norādīts?
Mani jau labu laiku māc šaubas par to, vai Latvijā vispār ir bezdarbs? Vai tiešām tik bezcerīgi liels, cik oficiālos skaitļos norādīts? Daudzu uzņēmumu vadītāji piekritīs, ka šobrīd ļoti liela problēma ir atrast darbiniekus. Labus sava aroda pratējus var ar uguni meklēt. Kāda uzņēmuma vadītājs mazpilsētā no izmisuma vai matus no galvas plēš, bet visā apkaimē nevar atrast skursteņslauķi. Kuru katru šajā darbā pieņemt nevar, jo šim speciālistam nepieciešams sertifikāts, bet darbinieki ar “papīriem” vienkārši dzer. Turklāt tādu “pudelesbrāļu” ir kaudzēm, bet atlaist visus vienā dienā arī nav iespējams, jo vienkārši nebūs, kas strādā. Citam darba devējam piesakās labs speciālists, bet jau pēc trim mēnešiem uzraksta atlūgumu, jo atradis labāk apmaksātu darbu.
Arī mūsu laikrakstā publicēto darba piedāvājumu sleja ir krietni augusi. Turklāt dažs uzņēmums itin bieži aicina darbā strādniekus, bet interesenti nepiesakās. Tāpēc nav brīnums, ka arvien vairāk uzņēmumu domā par viesstrādnieku piesaistīšanu.
Ministru kabinets noteicis, ka viesstrādniekiem Latvijā jāgarantē trīs reizes lielāka minimālā alga nekā pašu strādniekiem. Tādējādi valstij likumīgi izdodas pagaidām bremzēt citu valstu darbaspēka pieplūdumu Latvijā, lai pašu cilvēki nenokļūtu ārpus konkurences. Tikai cik ilgi tā būs? Likumus var pārskatīt, un, iespējams, tā arī notiks, ja darba devēji sāks “dumpoties”, jo viņiem vajadzīgs darbaspēks un pēc iespējas lētāks.
Šobrīd pašu iedzīvotāji vēl nekurnēdami strādā par minimālo algu, jo citas iespējas nav.
Tikmēr Pasaules bankas pētījumā secināts, ka Latvijā ir 140 nabadzīgu pagastu, visvairāk — Latgalē. Arī tam iemesls ir iedzīvotāju zemā ekonomiskā aktivitāte. Tagad valsts institūcijām esot jādomā, ko darīt, lai šie reģioni sāktu attīstīties. Var jau būt, ka tiem ko līdzēs Eiropas Savienības fondu nauda. Tikai, kas to pratīs izmantot, ja uzņēmīgākie cilvēki jau tagad devušies labākas dzīves meklējumos? Lielākā daļa no tiem, kuri palikuši, tik ļoti iejutušies palīdzības prasītāju un gaidītāju lomā, ka savu attieksmi pat nedomā mainīt.
