Dainis Vingris Kokneses novada domes priekšsēdētāja amatā aizvadījis gadu. Jūlijā viņš devās atvaļinājumā, taču piedalījās gan domes sēdē, gan, viņaprāt, būtiskākajās sapulcēs. Atvaļinājuma pēdējās dienās, kad notiek mūsu saruna, priekšsēdētājs jau pabijis pat trijās.
Katram jādara,
cik spēj
— Vai izdevās arī atpūsties?
— Izdevās gan, biju Latgalē, arī pie jūras mazliet pasauļojos.
— Šajā laikā aprit tieši gads, kopš esat Kokneses novada domes priekšsēdētājs.
— Gads ir paskrējis ļoti ātri. Šogad ieguvu vēl vienu izglītību — vadības zinātnēs. Tā bija programma cilvēkiem, kuri ieguvuši akadēmisko izglītību, bet dzīve rit uz priekšu, viss mainās, tāpēc jāmācās vienmēr. Dzīvoju bez brīvdienām un mācos arī nedēļas nogalēs. Noklausījos vienu kursu, nezinu, kā būs ar laiku, bet izglītošanos gribētu turpināt. Laika gan maz, iespējams, mēģināšu zināšanas iegūt
e — mācībās.
— Vai tas bija apzināts lēmums — mācīties vadību, esot šajā amatā?
— Nē, mācīties sāku vēl tad, kad darbojos privātajā biznesā. Pirms gada man pat tādas domas nebija, ka varētu strādāt valsts darbā, bet dzīve tā sagriezās.
— Salīdziniet darbu, vadot paša uzņēmumu un novadu!
— Būtība jau ir ļoti līdzīga. Darbinieki jāpārliecina, jāmotivē. Privātajā biznesā var arī tā — uzsit dūri uz galda, un viss! Bet te vajadzīga demokrātija, var šaubīties, diskutēt, vai konkrētā lieta ir vai nav jādara. Ja pašvaldības darbiniekam iniciatīva nav pietiekami liela, jāpanāk, lai tā būtu. Lai katrs dara, cik spēj, visvairāk mani kaitina vienaldzība.
Vairāk
jāskaidro
— Kādi bija pirmie darbi, ko veicāt, esot priekšsēdētāja amatā?
— Viens no pirmajiem bija SIA “Kokneses komunālie pakalpojumi” (KKP) darbības izvērtēšana. Izveidoju arī dzīvokļu komisiju, izskatījām parādnieku lietas, aicinājām viņus pārcelties uz citiem — lētākiem — dzīvokļiem. Komunālās daļas pārstāvji ik pirmdienu sniedza pārskatu par paveikto. Varbūt kāds uzskata, ka esmu uz viņiem “uzēdies”, bet tā nav. Auditējām, pārbaudījām grāmatvedību. Pats esmu strādājis uzņēmumā, zinu, kā tas darbojas un kur var kļūdīties. Tāpēc visam, kas attiecas uz uzņēmumu, es redzu cauri. Bija pārkāpumi, lietas, kas jāsakārto. Piemēram, 2010. un 2011. gadā valsts iestādēs nedrīkstēja maksāt prēmijas, nedrīkstēja pirkt veselības apdrošināšanas polises, bet tas nebija ievērots. Kā tas noteikts likumā, izteicu rājienu un pusgadu samazināju atalgojumu. Devām laiku situāciju uzlabot, uzstājām, lai SIA “KKP” būtu tāda pati grāmatvedības datorprogramma kā domē, lai varam orientēties izmaksās. Daudz atkarīgs no uzskaites, ja vienā “katlā” ir liels ciparu blāķis, tad īsti neko nevar saprast. Jābūt vienotai uzskaitei, bet viņiem bija vairākas grāmatvedības programmas, kas “negāja kopā”. Tomēr nevar pārmest tikai uzņēmumam. Arī pašiem iedzīvotājiem jābūt iniciatīvai un vēlmei sadarboties. Aicināju māju vecākos, tiklīdz ir kādas problēmas, nākt pie manis. Rosināja veidot māju vecāko padomi, es būtu vidutājs. Rezultāts? Uz sarunām atnāk tikai pāris māju vecāko, citi savu neapmierinātību pauž kā nu kurš — “Staburaga” forumā vai sūdzas žurnālistiem. Esmu gatavs runāt, jo, manuprāt, sarunā var atrisināt visu. Mana vaina varbūt ir tā, ka pārāk maz mēģinu stāstīt un skaidrot. Nav labi, ka mēs, koknesieši, komunicējam tikai forumos, anonīmi. Mana kabineta durvis vienmēr ir vaļā, telefona numurs ir domāts visiem, un nav nevienas vēstules e — pastā, uz kuru es nebūtu atbildējis.
— Starp pašvaldību un iedzīvotājiem ir komunikācijas trūkums?
— Tieši tā. Vajag skaidrot notiekošo gan ar preses palīdzību, gan tieši. Tas, ka “cepas” “Staburaga” forumā, varbūt pat ir labi. Visi uzreiz sarosās, cilvēki tikai saka, ka neko nelasa, bet visu, kas attiecas uz viņiem konkrēti, izlasa gan. Vien nepieņemami personīgi apvainojumi, iepriekšējā priekšsēdētāja vainošana un citas nekonstruktīvas tēmas. Mans priekšlikums būtu, lai katrs parakstās ar savu vārdu un atbild par teikto. Ja rodas neskaidrības par naudas izlietošanu, varam aiziet pie grāmatvedes un salīdzināt skaitļus.
Pāri galvai pārlēkt nevar
— Un kā ar sporta un kultūras dzīvi novadā?
— Kad sāku strādāt, domāju, ka sports un kultūra būs jomas, kur man vispār nevajadzēs iejaukties. Tomēr tā gluži nav. Arī šajās jomās ir jāpiestrādā. Uz novada pasākumiem cenšamies neaicināt viesmāksliniekus, bet ieguldām naudu pašdarbniekos. Tad nu ir mazāk naudas, lai varētu uzaicināt rīdziniekus. Labi, protams, ka mums ir sporta centrs, varam peldēties, iet saunā utt., bet jāskatās, cik tas mums maksā. Sporta centru pašvaldība ik gadu dotē, tērējot ap 100 tūkstošiem latu. Par baseinu maksājam arī kredītu, un kopējais novada kredīts nav mazs — 2 miljoni latu. Kad sāku darboties, sasaucu kopā novada sporta aktīvistus un jautāju — kā mums būtu šajā jomā jādarbojas, kādi ir mūsu mērķi, kādai jābūt virzībai? Cerējām, ka maksas pakalpojumi sporta centrā ļaus atgūt ieguldīto, bet diemžēl rādītāji nav labi. Kā grāmatvedis es par sporta centra darbību teiktu tā — šajā gadījumā biļešu iekasēšana iznāk dārgāka par ieņēmumiem no biļetēm. Nu, nevaram pārlēkt pāri savai galvai. Situācija ir tāda, kāda ir — centrs ir, kredīts ir, un jāmēģina no tā gūt ieņēmumus. Domāju dažādus risinājumus. Tā kā apkārtējos novados baseinu nav, esmu runājis ar citām pašvaldībām par iespēju sadarboties. Esmu ticies arī ar izglītības un zinātnes ministru — ministrija novadam varētu piešķirt līdzekļus, lai mēs visu apkārtējo novadu skolēniem mācītu peldēt.
Darba ir ļoti
daudz
— Kādas vēl problēmas Koknesē jārisina?
— Liela problēma ir meliorācijas sistēmas un arī kanalizācija. Daļa Kokneses māju ir pieslēgtas kopējai kanalizācijai. Iedzīvotāji pārmet, ka ir iegūstami ES līdzekļi kanalizācijas sistēmu izbūvei, bet mēs, redz, to neizmantojam. Tomēr situācija nav tik vienkārša. Eiropa dod naudu sistēmu izbūvei, bet par pievienošanos jāmaksā iedzīvotājiem pašiem. Ja projekta izmaksas ir, piemēram, miljons, bet pieslēgties gatavas tikai 27 mājas, tad skaidrs, ka tāds projekts “neies cauri”. Eiropa dod, deputāti nedara — tā nav. Mums vēl ir tik daudz svarīgu lietu — bērnudārzs kritiskā situācijā, tā remontam vajadzētu miljonu, vidusskolas atjaunošanai —
2 miljonus. Kredītu paņemt ne-
varam, budžetā brīvas naudas nav, varam cerēt tikai uz ES naudu.
Pašvaldība patlaban pārņem Vecbebru profesionālo vidusskolu, tādējādi kļūst brīva Bebru pils. Jādomā, ko darīt ar lielo ēku. Jāapsaimnieko, jārada darba vietas. Ļoti svarīgs veiksmīgai novada attīstībai būtu asfaltēts ceļš līdz Iršiem.
Lauksaimniecība, tūrisms un ražošana
— Kādu redzat novadu nākotnē?
— Kokneses attīstībā balstāmies uz šādiem “vaļiem” — lauksaimniecība un mežsaimniecība, tūrisms un ražošana. Pilsētā, kura ir tūrismam tik izdevīgā vietā, liela daļa ieņēmumu ir tieši no šīs nozares, bet Koknesē no tā ir minimāli ienākumi. Mēs Latvijā nevarēsim iztikt tikai ar bankām un tranzītu. Latvija ir kļuvusi par tirgu precēm, ko ieved no citām valstīm, un vietu, no kuras ņemt donorus darbaspēkam. Protams, rūpnīcas un ražošana “neiet kopā” ar šīm Eiropas interesēm, tāpēc jau no ES nav atbalsta rūpniecības un ražošanas attīstībai Latvijā. Jaunieši pabeidz skolu un uzreiz aizbrauc uz ārzemēm vai iegūst izglītību un prom dodas vēlāk. Ja gribam piesaistīt cilvēkus, jāattīsta ražošanas uzņēmumi un Koknesē tam ir labi priekšnoteikumi. Būvē otro sliežu ceļu, šoseju. Šajā reģionā būs ļoti labas platības ražotnēm ar dzelzceļa pievadu, šoseju, gāzi, jaudīgu elektrības pieslēgumu, cilvēku resursiem. Austriešu uzņēmums “Baumit” tur jau darbojas, un interesi par šo apvidu izrādījuši vairāki uzņēmumi. Svarīgi, lai koknesieši te var strādāt, pelnīt, lai cilvēkiem nebūtu jāaizbrauc. Neglābs koncerti un pasākumi, primārais ir darbs. Ja nebūs darba, tad vienalga, kurš pilsētas svētkos dziedās.
Jākļūst par
pilsētu
— Vai, jūsuprāt, Koknesei vajadzētu iegūt pilsētas tiesības? Kādreiz par to jau rīkoja aptauju.
— Kamēr biju atvaļinājumā, pārdomāju šo jautājumu un izlēmu rosināt sabiedrisko apspriešanu. Vēsturiski Koknese ir bijusi pilsēta, un tai atkal par tādu jākļūst. Mēs nevaram palikt par sīku punktiņu kartē, ir jāattīstās. Viens no sasāpējušajiem jautājumiem Koknesē ir neasfaltētie ceļi ciemata teritorijā. Daudzi saka — Aizkrauklē visu asfaltē, pie mums neko nedara, bet tā ir pilsētvides programma, no kuras šos līdzekļus ņem. Mums ir konkrēts budžets, ar ko varam rīkoties. Ir cilvēki, kuri domā, ka naudu dome var izņemt bankomātā pie lielveikala. Un domē to dala pēc noskaņojuma, ja labs garastāvoklis — iedodu, ja slikts — atsaku. Pašvaldības nauda ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa, un vairāk mums nav. Ar to, kas ir, arī jādzīvo.
— Daudziem cilvēkiem par jums ir viedoklis kā par pārāk demokrātisku vadītāju.
— Jā, tiem, kuri mani nepazīst, varbūt radies tāds iespaids. Man labāk patīk mierīgi runāt, sarunāt. Ja nu tiešām kādam ļoti vajag presingu, mobingu vai bosingu, tad varu arī tā. Taču vislabāk visu risināt, mierīgi izrunājot. Apgūstot psiholoģiju, var iemācīties atrast kontaktu ar jebkuru cilvēku.
