Vakar televīzijā noklausījos Valsts prezidenta Andra Bērziņa teikto par elektrības tirgu. Neko jau lāgā nesapratu, bet pašu galveno gan — no 1. aprīļa būs elektriskie “mēsli”. Es jau tā kā cerēju uz mūsu Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu — domāju, tāds vārds kā Lāčplēša draudzenei, varbūt mūs gaismā iecels, bet ne-kā — iecēla gan, tik dārgākā.
Ja tā padomā — visādas vētras nākušas pār mūsu galvām, tāpēc esam rūdīti. Indriķis par mani saka: es kā pele atrodu caurumu, kaut kaķis ir istabā. Un tā arī ir. Galvenais — neuztraukties. Un domāt, kā taupīt. Es to jau sāku kopš pagājušā gada. Piemēram, Ziemassvētku eglītē izdedzināju tikai divas svecītes — sev un Indriķim. Toties tagad man krājumā ir tik daudz sveču, ka pietiks visam gadam, jo elektriskās spuldzes degšu tikai brīvdienās. Brokastis un vakariņas paēst var sveču gaismā. Asākas diskusijas mums ar Indriķi raisījās par televizora izmantošanu. Manuprāt, to vajadzētu ieslēgt tikai tad, kad rāda olimpiskās spēles un seriālu “UgunsGrēks”. Taču Indriķis grib skatīties arī ziņas un citas sporta pārraides. Ieteicu to darīt pie draugiem. Gludekli laikam nodošu metāllūžņos. Tagad daudzi audumi ir ar burzījuma efektu — neviens lāgā nesapratīs, vai es modes vai taupības upuris.
Esmu pārliecināta — pēc šādiem sagatavošanās darbiem manu nervu sistēmu neiedragās nekādi elektrības tirgi! ◆
