Kas var būt labāks par atvaļinājumu, un kas var būt sliktāks par atgriešanos darbā pēc atvaļinājuma? Iedomājieties, es, saules siltuma sasmēlusies, pirmajā dienā pēc atvaļinājuma ielidoju darbā kā tauriņš un skanīgi nospurdzu — labrīt! Saņemu kaut ko līdzīgu aizsērējuša izpūtēja rūcienam — čau! Pēc laiciņa atnāk vēl viens kolēģis, tad vēl otrs — apsveicinās, un neviens pat neievēro, ka man ir kakao krāsas iedegums, jauna kleita un mirdzums acīs. Visi tik skumjām sejām sēdēja, ka jautāju, vai kāds nomiris. Nē, esot daudz darba! Un tad man it kā nokrita spārni. Sapratu — mani dvēseles svētki beigušies. Nu nekas. Nav jau nemaz tik tālu līdz nākamajam atvaļinājumam, bet pa vidu taču būs Ziemassvētki, Lieldienas un Līgosvētki. Esmu pacietīga — sakodīšu zobus un gaidīšu nākamo atvaļinājumu.
Izabella
