(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 2017. gada 12. decembra numurā.)
Iespaidīga slūžu sistēma
Informāciju par Ledibaueras ūdenskrātuvi internetā atradu šogad pavasarī — iespaidīga slūžu sistēma Anglijā, kas kļuvusi par tūrisma objektu. Izlasītais mani tā saintriģēja, ka ļoti gribējās to apskatīt pašai. Tā kā biju tikai divu stundu brauciena attālumā, tad nevarēju šo izdevību neizmantot. Vienīgais, par ko aizdomājos, vai rudenī būs tik daudz ūdens, lai šo visu izbaudītu pilnībā. Bet — vai tad Anglijā ūdens trūkst?
Brauciena laikā jābrauc garām Šērvudas mežam. Mežs kā mežs, mūsdienās pat grūti iedomāties, kā tur sirojis Robins Huds. Kāds angļu vēsturnieks gan apgalvo, ka Robins Huds neesot laupījis bagātniekus, bet bijis cīnītājs par brīvību, kurš centās padzīt franču iebrucējus un patiesībā viņu sauca citādāk. Lai vēsturnieki tiek galā, kā bijis īstenībā, jo mežam esmu garām, un skatienu pievelk skaistās ainavas, kalni, mūru atliekas, vēja ģeneratori ar saviem varenajiem spārniem.
Pa ceļam nākas iegriezties Šefīldā. Pilsēta liela, sena. Tās teritorija ir gandrīz 368 kvadrātkilometri. Tā vien šķiet, ka pilsēta ir tikai stāvi pauguri no vienas vietas. Pats lielākais pārbaudījums braucējam no Latvijas ir apstāties pie zīmes “Dodiet ceļu!”, un ceļš jādod, uzbraucot kalnā, atpakaļ slīdēt nedrīkst, jo aizmugurē sastājusies rinda mašīnu. Kad Šefīlda garām, atkal acīm paveras skaistas Vidusanglijas ainavas. Kalni, koši zaļie lauki, vēl no seniem laikiem saglabājušies akmeņu mūri.
Pavisam nedaudz, un esmu Dārbišīrā, Pīka apgabala (citā informācijā — Pīkdistriktas) nacionālajā parkā. Par divām mārciņām atstāju mašīnu stāvvietā un dodos skatīt Ledibaueras ūdenskrātuvi, sauktu arī par ezeru. Tā kā ūdens nav tik daudz, tad redzamas tikai notekas. Visskaistāk te ir agri pavasarī, kad sākas palu laiks. Tad ir daudz ūdens un slūžas ir atvērtas, tās veido milzu virpuļus, līdzīgi kā vannā, ja izrauts korķis, ļaujot gāzties miljoniem litru ūdens cauri atverēm. Skats ir fantastisks, un daudzi te dodas, lai to iemūžinātu. Ledibaueras ūdens rezervuārs ir lielākā šāda veida hidrobūve valstī. Te ir divas slūžas, ko vietējie dēvē par notekcaurulēm, katra ir 24 metrus diametrā, bet ūdens plūst pa noteku, kuras diametrs ir 4,6 metri. Katrai atverei ir sava vārstu māja pie dambja sienas. Rezervuāros ūdens plūst cauri 250 kilovatu turbīnām, ražo atjaunojamos energoresursus un nodrošina apkārtni ar ūdeni. Taču te ir skaisti arī rudenī. Zilais ūdens, kurā spoguļojas saule, skats uz kalniem, klinšu atsegumi neļauj doties projām un ar katru skatienu atklāj ko jaunu.
1899. gadā izveidotā Derventas ielejas padome ūdens jautājumos bija pilnvarota nodrošināt stabilu un drošu ūdens piegādi Dārbijā, Notingemā, Lesterā un Šefīldā. Ledibaueras ūdens rezervuāru sāka celt 1935. gadā un pabeidza 1943. gadā. Otrā pasaules kara dēļ celtniecības darbi ieilga. Bija vajadzīgs laiks, lai piepildītu ūdenskrātuvi, uzceltu dambi un Ešoptonas un Ledibaueras viaduktus. Taču 1945. gada 25. septembrī hidrobūve tika svinīgi atklāta, un ceremonijā piedalījās arī toreizējais karalis Džordžs VI.
Diemžēl kā mūsu Pļaviņu HES celtniecības laikā neiztika bez upuriem, līdzīgi notika arī tur. Ūdenskrātuve applūdināja Ešoptonas un Derventas ciemus, to iedzīvotājus pārcēla uz mājām pie Jorkšīras tilta. Taču starp viņiem bija kāda Koterilas kundze, kura kategoriski atteicās pamest mājas. Savā mājā viņa nodzīvoja līdz 1990. gadam un mira 99 gadu vecumā. Tajā laikā Ledibaueras ūdens jau bija skāris viņas dārzu un lieveni. Māja vēl ir saglabājusies, un interesenti pa gabalu to var apskatīt.
Ceļ 1000 cilvēku
Desmit piecpadsmit minūšu brauciena attālumā iespējams skatīt nākamo interesanto objektu — Derventas ūdenskrātuvi, kura arī ir Pīka apgabala nacionālā parka teritorijā un viena no trim ūdenskrātuvēm, kas izveidotas Derventas upē.
19. gadsimta industriālā revolūcija radīja lielu pieprasījumu pēc ūdens rūpnieciskajās pilsētās. Derventas aizsprosta celtniecība sākās 1902. gadā. Aizsprosts uzcelts neogotikas stilā no lieliem, apstrādātiem akmeņiem. Lai akmeņus uz dambja celtniecības vietu nogādātu no Grindlfordas akmeņlauztuvēm, tika izbūvēts dzelzceļš, kur strādāja vairāk nekā 1000 cilvēku. Viņi dzīvoja tuvumā izveidotajā strādnieku pilsētiņā Bērčinlijā jeb Tintaunā. 1914. gadā ūdenskrātuvi sāka piepildīt ar ūdeni, bet pēc diviem gadiem tomēr atzina, ka ūdens ir par maz, lai pietiktu visiem, tādēļ uz ūdenskrātuvi novirzīja arī Ešopas un Alportas upju ūdeņus.
Otrā pasaules kara laikā 617. eskadriļas piloti virs ūdenskrātuves izmēģināja lidojumus nelielā augstumā, gatavojot operāciju “Sods” (“Chastise”). Derventas aizsprosts līdzinājās Vācijas hidrobūvēm. 1943. gada maijā briti veica unikālus aviācijas uzlidojumus Vācijai, sabombardējot vairākus aizsprostus un applūdinot teritorijas, kur bija izvietotas kara rūpnīcas.
Arī šajā vietā maksa par automašīnas stāvvietu ir divas mārciņas. Te gan stāvvietu bija atrast grūtāk, daudzi grib apskatīt simtgadīgo būvi un baudīt dabas ainavas. Arī te šoreiz ūdens bija par maz, un sākumā apskatāma vien milzu akmens siena. Lai aina būtu skaidra un varētu iedomāties, kā izskatās, kad pār sienu gāžas ūdens, ir jāpaiet pa koka kāpnēm augstāk. Iežogotā skatu laukumā var redzēt — ja ūdens līmenis būtu par kādiem diviem metriem augstāks, tad otrā pusē pavērtos skaists skats. Tagad atliek papriecāties par skaistajām ainavām, kas atklājas, raugoties uz visām pusēm.
Pirmais Britu salās
Un tagad mazliet par Pīka apgabala nacionālo parku. No angļu valodas to varētu tulkot kā klinšu vai virsotņu apkārtni. Pīka apgabala nacionālais parks izveidots 1951. gadā, un tas ir pirmais nacionālais parks Britu salās. Tā teritorija ir milzīga — 1437 kvadrātkilometri. Gadā to apmeklē apmēram 22 miljoni cilvēku, un apmeklētības ziņā to uzskata kā otro pasaulē populārāko objektu pasaulē. Populārāks par Pīka apgabala nacionālo parku ir Fudzi-Hakone-Idzu nacionālais parks Japānā.
Parkam ir divas daļas — ziemeļu un dienvidu. Ziemeļu puses ģeoloģisko pamatu veido gravelīti — rupjgraudaini nogulumieži, savukārt dienvidu daļā — kaļķakmens.
Neraugoties uz lielo apmeklētāju skaitu, vienmēr varot atrast brīvu vietiņu, kur apjūsmot neskarto dabu, baudīt elpu aizraujošus skatus, priecāties par skaistajiem saullēktiem un saulrietiem.
Grūti pateikt, cik daudz laika vajadzētu, lai izstaigātu visu parka teritoriju, un vai tas vispār ir iespējams. Man palaimējās aplūkot pavisam mazu daļiņu. Atliek vien piekrist informācijai internetā, ka parks tiek kupli apmeklēts. To novēroju arī es — cilvēki pa vienam, divatā, lielākās grupās, ģimenes ar bērniem gan kājām, gan ar velosipēdiem dodas apskatīt skaistās ainavas. Tāpat cilvēki ņem līdzi arī savus četrkājainos draugos. Dažbrīd šķita, ka suņu ir vairāk nekā cilvēku — kāda parka apmeklētāja viena pati pavadā veda sešus mopšus.
Ar ko man Pīka apgabala nacionālais parks paliks atmiņā? Ar fantastiskajiem dabasskatiem un svaigo gaisu, ko rada biezās lapegļu audzes. Un noteikti ar vēlmi atgriezties vēlreiz un pastaigāt pa kalniem. ◆
