(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. decembra numurā.)
Senatnes pieminekļa statuss
Mūsdienās Linkolnas pilij piešķirts nacionālās nozīmes senatnes pieminekļa statuss. Šoreiz ziedoju sešas mārciņas, lai izstaigātu pils cietokšņa sienu, no kuras paveras skaisti skati uz pilsētu. Pastaigu var sākt, uzejot pa kāpnēm vai uzbraucot ar liftu. (Anglijā gan tirdzniecības vietās, gan citur, kur jāpārvietojas augstāk, izplatīti ir lifti vai eskalatori. Īpaši ērti lifti ir invalīdiem ratiņkrēslos un māmiņām ar mazuļiem. Piemēram, Linkolnā gaisa tilts pār dzelzceļu aprīkots arī ar liftu, bet daudzviet kāpnes jau ir vakardiena.)
Apbrīnas vērta ir pils cietokšņa siena. Aiz lifta šķērsoju Austrumu vārtu augšpusi, nonāku līdz Kobshollas tornim. Pils teritorijā ir novietots karaļa Džeimsa III krūšutēls. Pamazām aiz muguras paliek grandiozā katedrāle, kuras zvani skan ik pēc pusstundas. Iemūžinot namu jumtus, jūsmoju par Linkolnu. Lai arī diena solās būt saulaina, tomēr nelielā dūmaka traucē saskatīt tālienē. Vārda tiešā nozīmē kā pa miglu pamanāma atomstacija.
Pavirzos garām 19. gadsimtā celtajam tiesas namam. Pēc ziņām dažos interneta avotos, tas darbojas arī mūsdienās. Vienā no sienas augstākajām vietām uz zālaina paugura ir Lusijas tornis (daudzstūrains donžons), kas saglabājies no 12. gadsimta. Vēsturnieki domā, ka to varētu būt cēlis grāfs Česterskis vai arī viņa māte Lusija Bolingbroka. Sākumā donžonam bijuši divi stāvi, laika gaitā otrais stāvs esot sabrucis.
Izejot no Lusijas torņa, var aplūkot cietuma ēku. Celta no ķieģeļiem, apjozta ar ķieģeļu žogu. Nelieli, restoti lodziņi. No turienes tiešām nebija iespējams aizbēgt! Jo ilgāk skatos, jo nepatīkamākas sajūtas rodas. Starp citu, mūsdienās iespējams arī apskatīt cietuma bijušos kazemātus. Tajos saglabāts viktoriāņu laika iekārtojums. Manekenu vietā ir cilvēku hologrammas.
Pa kāpnēm dodoties augšā un lejā, nonāku līdz Skatu tornim. Kārdinājums uzkāpt ir liels. Taču uz torni ved ļoti šauras un stāvas vītņveida kāpnes, māc šaubas, vai ar saviem apaļumiem kur neiesprūdīšu. Nolemju riskēt un sāniski dodos augšā. Izrādās, nav jāuztraucas, kā samainīties ar citiem skatīt gribētājiem — starpstāvos ir mazs laukumiņš, kur paiet sāņus. Kad tieku augšā, nenožēloju, ka mēroju neērto ceļu. Paveras burvīgi skati uz pilsētu, visā krāšņumā aplūkojama katedrāle, no kuras grūti atraut skatienu. Taču viss skaistais reiz beidzas, skatu torņa laukums ir mazs, jāļauj arī citiem skatīt un pa šaurajām, stāvajām kāpnēm jādodas lejā. Kaut arī pils kartē norādīts, ka pastaigas garums ir 1/3 jūdzes (1 angļu jūdze — 1,609344 km), manuprāt, tas ir lielāks. Kad ar liftu jau esmu nobraukusi pie pils ieejas, tās darbinieks laipni pateicas par apmeklējumu un aicina iegriezties vēl kādu reizi. Tāds mazs nieks, bet kļūst patīkami, kaut tās noteikti ir ierastās pieklājības frāzes, kas tiek veltītas katram vēsturiskā ansambļa apmeklētājam.
Taču mani sagaida vēl kāds pārbaudījums — ceļš līdz pilsētas centram. Kā jau rakstīju, katedrāle un pils ir augstā vietā. Uz turieni ceļš ved samērā stāvā kalnā, to neizjutu, jo atbraucu ar taksometru. Toties ceļš lejā sagādāja grūtības, eju lēni, liekot soli pie soļa, baidoties pakrist un apbrīnojot vietējos, kuri pārvietojas diezgan aši. Par cilvēkiem padomāts — ietvju malās izbūvētas margas. Kad nokļūstu līdzenā vietā, no saspringuma mazliet sāp kāju muskuļi. Staigājot diendienā pa līdzeno Aizkraukli, neko tādu nenākas izjust.
Lauki pilsētā
Raksta sākumā norādīju uz šaurajām ielām un mazajiem pagalmiem. Neviļus rodas jautājums — vai tad zaļās zonas nemaz nav, un visur tikai apbūve? Šajā nelielajā pilsētiņā ir pietiekami zaļumu, kur doties atpūtā. Par divām vietiņām gribu jums mazliet pastāstīt.
Nosaukumu “Lincoln South Common” varētu tulkot kā Linkolnas Dienvidu kopienas zeme. It kā parks, taču atgādina milzu pļavu, kurai, šķiet, ne sākuma, ne gala. Pavasaros te skaisti zied narcises. Zāli kāri plūc zirgi. Dzīvnieki pie cilvēkiem ir pieraduši, nesatrūkstas. Viņus var pacienāt ar burkāniem, āboliem vai citiem našķiem. Turpat cilvēki staigā ar suņiem, arī tie ir draudzīgi, nevienu neaprej. Takās “mīnas” nepamanīsi, jo saimnieki aiz saviem mīluļiem visu savāc. Var spēlēt gan bumbu, gan citas spēles, vārdu sakot — darīt visu, ko vien var darīt dabā. Arī piknikot.
Tagad par Hartsholmas lauku parku. Ideāla vieta, lai dotos atpūsties ar bērniem vai staigāt ar suņiem. Tas izveidots 1979. gadā, un tā platība ir 80 hektāru. Pašā sākumā ir liels rotaļu laukums. Līdzīgs kā pie mums jaunierīkotie, vien atšķirība, ka rotaļu elementi viens no otra ir prāvākā attālumā, lai cits citam mazāk traucētu. Daudz soliņu, lai vienkārši tāpat pasēdētu svaigā gaisā, novietoti arī galdi, kur ieturēt līdzpaņemto maltīti. Parkā ir dažādi īvju stādījumi — šie skujkoki ir gan savdabīgā formā izveidojušies, gan arī pilda dzīvžoga funkcijas. Tāpat arī sastopami jau lieli izauguši koki — liepas, priedes, bērzi, īpaši daudz ir platānu. Ir arī pa kādam ozolam, taču nelieli, ne miņas no diženuma, kāds ir pie mums augošajiem. Parka teritorijā ir neliels ezers. Esmu atnākusi ar cienastu parka iemītniekiem. Vāverēm sagādāti rieksti, ūdensputnus pacienāšu ar maizi. Pīlēm no sarūpētās maltītes tiek maz. Kaijas gluži kā maitu lijas uzglūn, klaigā, lidinās un izrauj pēkšķēm visu no knābjiem. Cēlā apmierinātībā peld zosis un, ieraugot cilvēkus, tuvojas krastam. Zina jau, ka retais nāk tukšām rokām. Te kaijas tikai lidinās un zosīm neuzdrošinās zagt. Cienasts gan ātri beidzas, un apaļīgie putni gāzelēdamies soļo līdzi cerībā, ka izdosies vēl kaut ko dabūt. Taču nekā. Arī gulbjiem atliek tikai noskatīties. Pāri ezeram ved Baltais tilts. Ievēroju, ka cilvēki labprāt fotografējas uz tā. Arī man top bilde piemiņai.
Kur vairāk krūmu un koku, jāraugās pēc vāverēm. Re, te jau viņas klāt! Šobrīd viņu kažociņš ir pelēcīgs. Ir drošākas, ir bailīgākas, taču visas kā viena labprāt mielojas ar riekstiem un ne tikai. Ne velti latviešu tautasdziesmās izcelts vāveres saimnieciskums, arī angļu vāveres neatpaliek no savām sugas māsām. Daļu riekstu viņas ierok zemē zem nobirušajām lapām un tad atlec melnu, nosmulētu degunu, un mango vēl kādu kārumu. Šīs kuplastīšu atrakcijas ļoti patīk bērniem.
Skatos, ka cilvēki labprāt izmanto šo vietu ne tikai pašu atpūtai, bet arī pastaigām ar četrkājainajiem mīluļiem. Viss ir tīrs, nekur nejauši neiekāpsi. Domāju, arī mūsu ļaudīm pēdējais laiks iemācīties tā darīt.
(Turpmāk vēl.)
