Vai skumt, ka atvaļinājums iegadās oktobrī, nevis jūlijā? Nemaz! Ja nav vēlēšanās saules starus ķert Spānijā, Itālijā, var doties uz citu Rietumeiropas valsti. Piemēram, uz Lielbritāniju. Laiks vēl gana silts, un raudzīties kā vēstures grāmatā te var ik uz soļa.
Šoreiz esmu apstājusies Linkolnā. Tā ir pilsēta Anglijas austrumos, Linkolnšīras grāfistē, ar 36 kvadrātkilometru lielu teritoriju, Vitemas upes krastos. Pēc 2016. gada datiem, tajā mīt 97 tūkstoši cilvēku. Linkolnas vēsture aizvijas līdz IX romiešu leģiona laikiem. Par to liecina vēl saglabājušies senie nocietinājumi. Viduslaikos izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums pilsētai nodrošināja attīstību un labklājību. Kādu laiku te kala monētas. Kad Angliju iekaroja normandiešu hercogs Vilhelms Iekarotājs, viņš ātri novērtēja, ka pilsēta ir augstā vietā. Lai kontrolētu apkārtējās teritorijas, Vilhelms Linkolnā lika uzbūvēt pili. Vēlāk, rodoties nesaskaņām, par pili allaž norisinājās sīvas un nežēlīgas cīņas.
Pilsēta ir samērā pievilcīga. Raksturīgās šaurās ieliņas un angļu rindu mājas ar ļoti maziem pagalmiem. Līdzās vēsturiskiem objektiem var atrast arī pa kādam jauno laiku. Piemēram, skulptūra “Uzticēšanās” (“Empowerment”) pār Vitemas upi. Pilsētas centrā ir ievērojamu zīmolu tirdzniecības vietas, kā, “Marks&Spencer”, “H&M”, “Clarks”, “Next” u. c.
Angļu gotikas etalons
Sena vēsture ir vienam no ievērojamākajiem apskates objektiem Linkolnā Svētās Jaunavas Marijas katedrālei. Tā kā tā uzcelta kalnā, esot jebkurā vietā pilsētā, ir redzami tās torņi,. Katedrāle naktīs ir izgaismota. Ieejas biļete katedrālē maksā 20 mārciņas, tādēļ tās apskati atlieku uz citu reizi, taču “degunu apsildīt”, iepirkties katedrāles suvenīru veikaliņā un uzņemt pusmiglainu bildi izdodas. No augstajām gotiskajām velvēm aizraujas elpa, un rodas sajūta, cik melns un mazs patiesībā esi. Logus rotā senas, visās krāsās zaigojošas vitrāžas.
Kā gan radās doma par katedrāles celtniecību? Tā kā toreizējais bīskaps pārcēlās no Dorčesteras uz Linkolnu, 1011. gadā sāka celt katedrāli. Cēla lielā steigā, un rezultāts bija bēdīgs — pēc 13 gadiem zemestrīcē dievnams sabruka. Ambīciju pārņemtais bīskaps nolēma uzcelt jaunu katedrāli — grandiozu būvi, kura arī mūsdienās ir starp trim lielākajiem dievnamiem Lielbritānijā. Katedrāle celta gotikas stilā no 12. gadsimta beigām līdz pat 1311. gadam. Tā tiek uzskatīta arī par angļu gotikas etalonu un pirmā celtne, kas augstuma ziņā pārspēja Heopsa piramīdu Ēģiptē. Tika arī uzskatīts, ka 160 metru būve vēl 250 gadus pēc uzcelšanas bija augstākā pasaulē. 1549. gadā centrālā smaile sabruka, un tagad katedrāles augstums ir 83 metri. Ērģeles dievnamā ir no viktoriāņu laikmeta, un gan šīs, gan iepriekšējās allaž spēlējis kāds ievērojams britu skaņradis.
Normandiešu mantojums
Ja ir pastiprināta interese par Lielbritānijas vēsturi, noteikti jāapskata Linkolnas pils, kas ir līdzās katedrālei.
Pilij pirmsākumi rodami tālajā 11. gadsimtā, un par tās esamību angļi var pateikties tam pašam Vilhelmam Iekarotājam, kurš 1068. gadā izdeva rīkojumu par celtniecības sākumu. Dažu struktūru izbūve ieilga līdz pat 15. gadsimtam. Linkolnas pils ievērojama arī ar to, ka te glabājas viena no Lielās brīvības hartas četrām kopijām.
Lai nostiprinātu savu kundzību pār Angliju, Vilhelms pavēlēja pilis būvēt arī Jorkā, Notingemā un Heistingsā. Pili sāka izbūvēt kalnā virs pilsētas un upes, kur senākos laikos bija romiešu citadele. Pils celta toreizējā modernajā “motte-and-bailey” stilā (“motte” — paugurs (franču val.), “bailey” — pils pagalms (angļu val.). Tās iekšpagalms kvadrāta formas, ieskauts ar zemes valni, kas raksturīgi šādai būvei, vien atšķirība, ka viena torņa vietā te izbūvēja divus. Pils ēkas sākumā bija no koka, pēc tam tās nomainīja ar akmens būvēm, laika gaitā visas tika paplašinātas. Pēc tiem laikiem Linkolna bija liela, blīvi apdzīvota tirdzniecības pilsēta — lai uzbūvētu pili un tās piebrauktuvi, nācās nojaukt ap 200 vietējo iedzīvotāju māju. Vēsturnieki, norādot uz pils sienas rupjo un nelīdzeno līniju, lēš, ka celtniecība noritēja lielā steigā, sienas izveidotas no neapstrādātiem akmeņiem, taču konstrukcijas izrādījās stipras.
Pirmsākumos pils bija Anglijas Kroņa īpašumā, vēlāk tās saimnieki bija ievērojami grāfi: Solsberiji, Linkolni, Lankasteri. Pēdējās dzimtas pārstāvim Henriham IV Lankasteram nonākot galmā, pils atkal kļuva karaļa īpašums, līdz 19. gs. 30. gados to izpirka vietējais maģistrāts.
Kad pils zaudēja aizsardzības funkcijas, 1787. gadā nocietinājumos ierīkoja cietumu. Aizbēgt no turienes nebija iespējams. Ieslodzītie bija izolēti viens no otra. Pat apmeklējot dievkalpojumus cietuma kapelā, katrs bija ieslēgts īpašā ložā, kas atgādināja paceltu zārku — ieslodzītais savu likteni jau nojauta. Ložu starpsienas bija izbūvētas tā, ka bija redzams tikai mācītājs. Sarunāties savā starpā bija aizliegts, tāpēc kopīgā psalmu dziedāšana bija vienīgā iespēja bilst kādu vārdu.
18. gs. 80. gados pils teritorijā tika uzcelta jauna cietuma ēka ar mērķi mazināt ieslodzīto necilvēcīgos apstākļus. Savukārt 19. gs. 40. gados uzcēla tiesas namu. Cietuma ēka kalpoja ne tikai kā ieslodzījuma vieta, te norisinājās arī tiesas sēdes un laiku pa laikam grāfistes varasiestāžu sapulces.
21. gadsimta sākumā sākās vērienīgi pils pārbūves darbi, kuru laikā bija jāatjauno pils sienas, torņi, cietums, georgiāņu un viktoriāņu laika tiesas nams, jāizveido telpas Lielās brīvības hartas un Meža hartas — divu vēsturisku dokumentu, kas glabājas Linkolnā, — sarakstu demonstrēšanai, kā arī jāizbūvē kinozāle.
