Gultā slapina 5 līdz 7 miljoni bērnu vecumā virs sešiem gadiem visā pasaulē. Parasti trīsgadīgi bērni, kuru nervu sistēma ir attīstījusies normāli, ir iemācījušies “būt sausi”. Tomēr slapināšana gultā ir izplatīta problēma jauniešu un bērnu vidū.
Gultā slapina 5 līdz 7 miljoni bērnu vecumā virs sešiem gadiem visā pasaulē. Parasti trīsgadīgi bērni, kuru nervu sistēma ir attīstījusies normāli, ir iemācījušies “būt sausi”. Tomēr slapināšana gultā ir izplatīta problēma jauniešu un bērnu vidū.
Apmēram 10 procentu septiņgadīgu bērnu cieš no urinēšanas miegā, rezultātā bērns pamostas slapjā gultā. Naktī visbiežāk gultā slapina puikas, savukārt dienā tas vairāk gadās meitenēm. Urīna nesaturēšanas problēma var ilgt līdz pat pusaudža gadiem, un bieži vien tā tiek saistīta ar iedzimtību.
Laiks doties uz tualeti
Spēja kontrolēt urīnpūsli dienas laikā parasti attīstās un nostiprinās vecumā starp diviem un trijiem gadiem, urinēšanas kontrolēšanu nakts laikā bērns parasti apgūst līdz četru gadu vecumam. Meitenes agrāk nekā zēni iemācās reaģēt uz organisma signālu, kas vēsta, ka laiks doties uz tualeti. Urinēšanai tikai nakts laikā bieži ir psiholoģisks cēlonis. Tas var būt pārbīlis, maziem bērniem šie traucējumi mēdz būt saistīti ar brāļu vai māsu piedzimšanu, hospitalizāciju divu līdz četru gadu vecumā, ar mācību gada sākumu, vecāku šķiršanos vai arī ar pārbraukšanu uz jaunu dzīvesvietu. Veiksmīga ārstēšana ir iespējama ar hipnozes, medikamentu un psihoterapijas palīdzību, kad bērna pūles tiek novērtētas, apbalvotas, veidojot jaunu — pozitīvu — nosacījuma refleksu, kas ar laiku pārtop beznosacījuma refleksā.
Daži bērni guļ tik saldi, ka miegā nemaz nejūt nepieciešamību iet uz tualeti. Fiziskās vai medicīniskās problēmas — tādas kā diabēts vai urīnceļu iekaisums — arī var izraisīt slapināšanu gultā, turklāt šī problēma var saglabāties arī pēc tam, kad bērns sasniedzis sešu gadu vecumu. Šādos gadījumos vecākiem bērnu vajadzētu vest pie pediatra.
Sociālās sekas
Slapināšana gultā bērnam nozīmē arī sociālos ierobežojumus — īpaši tas attiecināms uz nakšņošanu citās mājās. Tā ir problēma, kas paralēli sadzīviskām neērtībām sagādā bērnam arī psiholoģiskas ciešanas — liek justies atstumtam (jo liek atteikties no ekskursijas ar nakšņošanu), nelaimīgam, nepilnīgam, izjust kaunu — “es neesmu tāds, kā citi, es esmu nepilnvērtīgs”.
Bērns baidās, ka to varētu uzzināt viņa draugi. Arī vecāku neiecietību pret šo problēmu bērns var uztvert ļoti sāpīgi. Bērniem slapināšana gultā izraisa arī milzīgu stresu. Zinātnieki norāda, ka bērni šo problēmu uztver kā trešo lielāko stresa izraisītāju dzīvē uzreiz aiz vecāku šķiršanās un strīdiem.
Kā rīkoties?
Vecākiem nekad nevajadzētu bērnu sodīt par saslapinātām drēbēm vai gultu. Vēl nesenā pagātnē to uzskatīja par izlaidību, taču šī saslimšana ir viens no neirozes veidiem. Ir vecāki, kas nelaimīgo bērnu vēl vairāk pazemo ar pērienu, liekot viņam gulēt slapjā gultā visu nakti vai bakstot ar degunu slapjā palagā. Problēma parasti saistāma ar bērna nespēju kontrolēt urīna plūsmu, līdz ar to soda piemērošana situāciju var padarīt ļaunāku. Daudzos gadījumos sods bērnā tikai vairo kauna un pazemojuma sajūtu.
Šādos gadījumos pret bērnu jāizturas ļoti pozitīvi — lai viņam aizrādītu par kārtējo reizi pieslapinātu gultu, labāk uzsvērt bērna “sausās dienas”, atzīmējot tās, piemēram, īpašā kalendārā. Šāda attieksme vairos pozitīvās emocijas un rosinās bērnam “palikt sausam”. Vecākiem jāspēj likt bērnam noticēt, ka izārstēšanās ir iespējama, un jārada viņā pašā vēlēšanās tikt vaļā no saslimšanas.
