Balta saule, gaiši sili, rudeņos zied virši zili…
Balta saule, gaiši sili,
rudeņos zied virši zili…
Zalve, Zalve — dzimtais krasts,
otru tādu neatrast.
Zalve — vasarās kūpoši lielceļi
un parkā smaržīgs jasmīnkrūms.
Te skolas taka cauri silam iemīta,
prātā bērnības darbi un nedarbi.
Šeit Zalves—Saukas lielmeža mala,
kur mani senči līdumus līduši:
celmus lauzuši, akmeņus vēluši,
mājas sev un mazbērniem cēluši.
Te manu senču mūža mājas.
Augstā pakalnā priedes skumst,
vakaros gaišie sili klusi tumst.
— Labdien, mīļie! — es cepuri noceļu.
Būs balta saule, gaiši priežu sili,
var būt, ka ziedēs arī virši zili,
kad ceļš mans pēdējais uz Zalvi ies.
— Labdien, Zalve! Atgriežos pavisam.
Cepures nocels citi.
