Gaišums un harmonija staro no skrīverietes Marijas Haritonovas. Viņas vienistabas dzīvoklītī rit remonts, rosās meistari, tāpēc mēs iekārtojamies sarunai pagalmā uz soliņa. Marta saule patīkami silda seju, rokas, bet Marijas kundzes domas par cilvēkiem un dzīvi silda sirdi.
Trauslo sievieti gados reiz pamanījām slēpojam gar šosejas malu. Tad arī nolēmām uzzināt par viņu ko vairāk. Palīdzēja Skrīveru novada sociālā centra darbinieces.
No Kolomnas
uz Rīgu
— Jūsu dzimtene ir Krievijā, bet dzīvojat Latvijā. Kā tā?
— Latvijā esmu kopš 1987. gada. Pirms tam dzīvoju Krievijā, Maskavas apgabalā, Kolomnas pilsētā. Četrsimt metru no manām mājām bija cementa rūpnīca, tā ļoti piesārņoja gaisu, un man bija alerģija pret izmešiem. Slimoju ar pneimoniju un izlēmu aizbraukt, lai saudzētu veselību. Gribēju pārcelties uz Ukrainu, taču iznāca citādi. Reiz aizgāju uz veikalu, un tur bija sludinājumu dēlis. Ieraudzīju, ka piedāvā mainīt trīsistabu dzīvokli Rīgā pret dzīvojamo platību Kolomnā.
— Vai pirms tam nācās būt Latvijā?
— Nē! Maiņa notika ātri, un es pat ne mirkli nešaubījos. Braucot uz Rīgu, skatījos pa vilciena logu un priecājos par koptajiem laukiem, cik tie skaisti. Domāju — ja man būs lemts te dzīvot, nekur no šejienes prom nebraukšu. Bet Rīga… Šī pilsēta mani vienkārši apbūra! Atceros, braucu pāri Gaisa tiltam un domāju — kāda pilsēta! Nekad pat sapņojusi par tādu nebiju! Kamēr vien dzīvoju Rīgā, staigāju kājām, lai varētu priecāties par pilsētu. Dzīvojām Pārdaugavā, baudīju klusumu, priekšpilsētas mājīgumu. Pilsētu ātri iepazinu, jau pēc pāris mēnešiem varēju staigāt pa Rīgu un neapmaldīties.
Savs paradīzes
dārziņš
— Vai darbu savā profesijā uzreiz atradāt?
— Krievijā pabeidzu Medicīnas institūtu un strādāju par acuārsti. Esmu bijusi arī terapeite, pediatre, bet galvenokārt okuliste. Rīgā strādāju par bērnu okulisti. Poliklīniku aizvēra, un es izdomāju doties uz Jūrmalu. Iekārtojos par ārsti neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, nostrādāju tur divus gadus. Pēc dežūrām peldējos jūrā, tas bija neaizmir-stams laiks. Šī darba specifiku es labi zināju, jo Krievijā jau biju tādā strādājusi. Darbu pametu, kad sabruka PSRS. Latviešu valodu īsti nezināju, man bija grūti. Daļa cilvēku krievu valodā nevēlējās runāt, bet ārstam ir jāspēj komunicēt, lai noteiktu diagnozi. Dodos izsaukumā, feldšere sarunājas ar slimnieku, bet es domāju — nu kā viņa man tagad tulkos? Līdz pensijai bija palikuši divi gadi, un es izlēmu ātrāk pensionēties.
— Kā nokļuvāt Skrīveros?
— Līdz 2002. gadam dzīvoju Rīgā, tad apglabāju vīru un pārcēlos uz Skrīveriem. Man bija iekšēja nepieciešamība kaut ko manīt, lai nevajadzētu domāt par zaudēto. Te ir zeme, dārziņš. Sirdī radās vēlme būt tuvāk laukiem, strādāt zemes darbus.
Ļoti mīlēju Rīgu, domāju, skumšu pēc savas pilsētas, tomēr tā nav. Labprāt braucu uz Rīgu, bet vienalga velk uz mājām, uz Skrīveriem. Te dzīvoju kā Dieva ausī. Dārziņš gluži kā paradīzes dārzs — labi aug gan āboli, gan bumbieri, gan plūmes. Viss savs — zaļumi, burkāni, bietes, zirņi, pupiņas. Bet, pats galvenais, tomāti, ar tiem es ņemos kā ar bērniem.
Bērniem jādod
brīvība
— Vai neskumstat pēc dzimtenes?
— Atklāti sakot — nē. Labprāt braucu ciemos pie radiem, bet ilgāk par nedēļu tur nespēju izturēt. Apprecējos un bērni piedzima Kolomnā. Man ir dēls un meita. Bērni Latvijā padzīvoja un aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Viņus apciemoju reizi gadā, galvenais, lai viņi labi dzīvotu. Bērns piedzimst un ir kā balta lapa. Viņā nav ne ļaunuma, ne agresijas, ne naida. Jaundzimušais nav ne francūzis, ne indietis, ne krievs, ne latvietis. Pēc tam viņu ietekmē ģimene, skola, iela, darbs. Vecāki saka — ar to nedraudzējies, to nedari. Arī skolā — mācieties no tā! Tad mēs kļūstam neīsti, cenšamies kādam līdzināties, neļaujam izpausties patiesajam “es”.
— Kā tad būtu jāaudzina savas atvases?
— Pieķeršanās ģimenei, bērniem jābūt tādai, kas ļauj justies brīviem. Mēs sakām “mans bērns” un bieži mēģinām viņā projicēt savas vēlēšanās, ilgas, sapņus un neļaujam bērnam brīvi attīstīties, pašam sapņot. Ar bērnu jādraudzējas, no bērna jāmācās. Bērnos vēl ir patiesums, nevainība, ko pieaugot cilvēks pazaudē.
Garīgā dzimtene
— Ir taču atšķirība starp krieviem un latviešiem?
— Es tādā veidā cilvēkus nedalu. Es ļoti cienu latviešus. Atšķirība ir tāpēc, ka cilvēks dzīvo pēc noteiktām tradīcijām. Un šīs tradīcijas ietekmē katra cilvēka iekšējo pasauli. Latviešu tradīcijas latviešus dara ļoti dziļus, krievu — vairāk virspusējus.
— Sabiedrībā valda stereotips, ka latvieši ir atturīgi un vēsi.
— Tam gan es nepiekrītu. Kad atbraucu uz Skrīveriem, man taču nekā nebija. Kaimiņi atnesa kartupeļus, bietes, burkānus, tomātus. Palīdzēja uzcelt šķūnīti. Esmu pateicīga Latvijai, saviem kaimiņiem. Šo zemi — Latviju — saucu par svētītu. Krieviju es mīlu, tur piedzimu fiziski, tā ir mana dzimtene, bet Latvijā es piedzimu garīgi.
— Draugi vairāk ir latvieši vai krievi?
— Man vairāk saskan ar latviešiem. Krievi, kuri te dzīvo, ir ieguvuši kaut kur pa vidu latviešu un krievu mentalitātei. Vairāki man tuvi cilvēki aizbrauca uz Ameriku un aicināja arī mani turp. Tolaik PSRS jau bija sabrukusi. Atsūtīja izsaukumu, teica — brauc pie mums, bet es negribēju. Aizbraucu vien paciemoties uz Ņujorku. Lidot nebaidījos. Atceros, lidmašīnai ilgi neļāva piezemēties, riņķojām virs lidostas. Klejoju pa Ņujorku, brīnījos par šo savādo miljonu pilsētu. Drīz pēc šī brauciena dzīvē viss nostājās savās vietās. Daudz kas mainījās, sāku apjaust savu dzīves sūtību, meklēt patiesību. Un atradu to sevī. Dzīve ir pavisam citāda, kad sāc tajā iedziļināties un to izprast, tā atklāj savus dārgumus, patieso nozīmi, vērtības.
Prieks, kas baro
dvēseli
— Kā veidojas attiecības ar apkārtējo pasauli?
— Viss atkarīgs no iekšējās harmonijas. Ja cilvēkā nav konflikta, tad viss apkārtējais kļūst draudzīgs. Cilvēks sev visu rada pats. Ciešanas sākas, kad cilvēks sāk kaut ko pieprasīt. Es uzskatu, ka nav obligāti iet uz baznīcu. Dievs ir mūsos. Domāju, ka cilvēks nekad nemirst, dvēsele, apziņa ir mūžīga, mainās tikai ārējā čaula. Mirst ķermenis.
— Kas ir galvenais dzīvē?
— Mīlestība. Tā ir atslēga visam. Ja tā ir, tad ir viss, kas nepieciešams. Kad cilvēkam sirdī ir mīlestība, tad materiālās prasības ir ļoti niecīgas. Tikai mīlestību vajag pareizi uztvert, izprast. Visbiežāk mīlestību pielīdzina seksuālajām attiecībām. Taču tas ir tikai pats zemākais līmenis. Mīlestība nāk no sirds, no kodola. Ja pa mīli īsti, izgaist viss neīstais. Ja cilvēks kādu mīl, viņš cenšas to iegūt. Tas ir egoisms. Piemēram, meitene iemīl puisi, un viņai ļoti gribas, lai arī viņš viņu iemīl. Un viņa cenšas iegūt šī cilvēka mīlestību, cieš, ja to nespēj. Īsta mīlestība ir citāda. Ja cilvēks mīl, tad sirdī vienmēr ir prieks, kas baro dvēseli. Tad sāpes un slimības var paciest daudz vieglāk.
— Jāklausa sirdij vai prātam?
— Sirds pasaka priekšā, kas jādara. Kāpēc mēs nedzirdam savu sirdi? Jo klausāmies domu plūdus. Mēs taču dzīvojam no domām. Apziņā tās rotē un rotē, un mēs nedzirdam savu intuīciju. Tā līdzinās čukstiem.
Nevajag turēt
naidu
— Bieži līdzcilvēkiem nodarām pāri nejauši, negribot.
— Cilvēkam jāspēj uz sevi paskatīties no malas, tad arī nevienam pāri nenodarīsi. Mīlestība jāatstaro visam — ne tikai cilvēkiem, arī dzīvniekiem, kokiem. Kad redzu, kā tīra sniegu, skrāpē līdz pat zālei, saku — nenotīriet visu, lai zāle ir piesegta, citādi izsals. Kad cilvēks paliek vecāks, dzīve tuvojas noslēgumam, gribas visu žēlot un sargāt, apmīļot.
— Cilvēki nereti dzīvo pagātnē, un tas neļauj pilnībā izbaudīt tagadni.
— Domas un laiks ir sinonīmi. Laiks ir domas un domas ir laiks. Ja dzīvojam domu sistēmā, tad vienmēr dzīvosim pagātnē. Vienmēr domāju, kāpēc cilvēki nes sev līdzi tādu nastu kā bēdas un nelaimes — dzīvo pagātnē. Un daudzi cilvēki sevī tur naidu Nevajag atcerēties ļaunumu. Labāk radiet tagadni! Priecīgu, gaišu, mīlestības pilnu, lai dzīve ir skaista un piepildīta.
Slēpo līdz
Aizkrauklei
— Vai nav vientuļi? Kā pavadāt brīvo laiku?
— Vientuļi nav. Vientulība… Mēs esam radīti vientuļi. Pašos sirds dziļumos cilvēks ir vientuļš. Man ir daudz grāmatu, lasu. No latviešu autoriem tuvākais ir Vilis Lācis. Ļoti patīk “Zvejnieka dēls”. Krievu literatūrā man tuvs Puškins, Tolstojs, izcils psihologs. Vairāk gan man patīk dzeja.
Man nav talanta dziedāt, nav balss, bet nereti sirdī dzimst dziesmas. Pašas no sevis rodas, bez pildspalvas un papīra. Piemēram, eju viena pati uz mežu, bet mājās pārnāku ar dziesmu. Arī strādājot dārzā vai vakarā aizejot pie Daugavas. Spīd mēness, un rodas panti un melodijas.
— Vai ir vēl kāda iemīļota nodarbe?
— Man ļoti patīk mežā. Latvijas mežs mani vienkārši apbur. Tāda meža velšu bagātība — zemenes, mellenes, brūklenes, dzērvenes. Kad dzīvoju Krievijā, ļoti daudz slimoju, bet te ir tīrs gaiss, mežs, un visas slimības kaut kur pagaist. Ziemā slēpoju, elpoju svaigu gaisu. Slēpoju katru dienu, tā man ir ļoti mīļa nodarbe, biju aizslēpojusi arī līdz Aizkrauklei.
