Latvija šobrīd atgādina dzīvokli, kuram laiku pa laikam mainās saimnieki. Nāk jauns iemītnieks, un nekas no bijušā viņam nepatīk, kaut viss vēl jauns un gana labs.
Latvija šobrīd atgādina dzīvokli, kuram laiku pa laikam mainās saimnieki. Nāk jauns iemītnieks, un nekas no bijušā viņam nepatīk, kaut viss vēl jauns un gana labs. Ņem un pārkrāso grīdas, pārlīmē tapetes, izmet ārā iebūvētās mēbeles. Neko darīt — katram sava gaume.
Tieši tā pašlaik notiek Latvijā. Kad valdīja Tautas partija, visur lika savus cilvēkus. Kad pie varas nāca “Jaunais laiks”, Einars Repše svarīgākajos amatos bijušos nomainīja. To pašu dara Emša vadītā koalīcija, un amatpersonas mainās tikpat neizbēgami kā nedēļas dienas. Pagājusi tikai pirmā “zaļās” valdības darba nedēļa, bet vadošo partiju biedri un naudas ziedotāji jau iemēģina krēslus ostu valdēs un citos uzņēmumos. Un atkal noteicošā ir politiskā piederība, nevis cilvēka profesionalitāte.
Pamatīgs vinegrets arī Saeimā. Vieni no deputātiem aiziet, citi nāk vietā. Saeimas deputāta mandātu atjaunojuši astoņi iepriekšējās valdības ministri, mandātu nolikuši 15 deputātu. To septiņu vietā, kuri turpmāk pildīs ministru pienākumus, sākuši strādāt citi deputāti. Mainās komisiju vadītāji, to sastāvs. Tautas partijai atgriežas “ziedu laiki” — tā sāk atkārtotu uzvaras gājienu likumdošanas varas elitē. Arvien vairāk amatos tiek arī kreiso spēku pārstāvji — par daudz sarkanuma visā šajā juceklī. Kaut nu visai drīz nenāktos to nožēlot. Uz opozicionāru, tēvzemiešu un “Jaunā laika”, protestiem zaļie zemnieki atbild kodolīgi: paši vainīgi, kāpēc nenācāt valdībā?
Pagājušajā ceturtdienā pirms Saeimas sēdes deputāti uz saviem galdiem atraduši citronu ar uzlīmi “Izbaudi reformu garšu”. Izrādās, šo skābo augli Saeimā ienesuši sociālisti, izglītības reformas krievvalodīgo skolās pretinieki. Saeimā laikam var ienest visu ko. Nebūtu brīnums, ja kādu dienu deputāti uz saviem galdiem ieraudzītu citu, daudz bīstamāku, “citroniņu”…
Šoreiz man tādas ar dzīvokļiem saistītas pārdomas. Kādā no Krievijas televīzijas programmām ir raidījums “Dzīvokļa jautājums”. Tipveida dzīvokļa iemītniekus pāris dienu lūdz padzīvot citur. Šajā laikā dzīvokli kapitāli pārbūvē, izremontē, izveido interjeru, izvēlas mēbeles, gaismas ķermeņus un sadzīves priekšmetus. Tad lūdz ģimeni atgriezties savā dzīvoklī. Pārsteigums, protams, ir milzīgs, sajūsma par necerētajām pārmaiņām — neizsakāma. Tā varētu notikt Latvijā. Kādu laiciņu mēs neko no tā, kas notiek, ne redzam, ne dzirdam, bet tad it kā pamostamies ideāli sakārtotā valstī, kurā visiem viegli un priecīgi dzīvot.
Tā, protams, ir utopija, taču tieši uz to cer daļa tautas, proti, ka pēc 1. maija viss noteikti būs labāk.
Valstī notiekošais gan rāda pretējo — par leiputriju Eiropā vairs nesapņojam. Esam reālisti un skaidru prātu apsveram, ar ko skābēsim gurķus un dzersim tēju. Izpērkam veikalos sāli, cukuru, etiķi, pat sērkociņus. Drīz ķersimies pie miltiem un makaroniem. Nu gluži kā pirms kara! To tik vien vajag mūsu lielajai kaimiņienei Krievijai — pasmieties par muļķa latviešiem, kuri tik ļoti gribēja tikt Eiropā, bet nu saprot, ka bez Krievijas un Ukrainas rupjā sāls nemaz neiztiks. Īsta medusmaize, kuru mēs paši “izcepam” un dāsnu roku pasniedzam saviem nelabvēļiem — bijušās savienības piekritējiem.
Saistībā ar Eiropas Savienību jaunā premjera Induļa Emša spārnotais teiciens pagājušajā nedēļā bija: “Latvija deg zilām ugunīm!”. Proti, līdz 1. maijam sešas nedēļas, bet Latvijai kaudze neizpildītu mājasdarbu. Ja vien varētu, labprāt no kāda “norakstītu” un aizvestu uz Briseli, bet… jāspriež un jālemj vien pašiem. Citādi mūsu preces Eiropā neņems, un kārotā nauda aizies gar degunu tāpēc vien, ka esam tūļājušies un slinkojuši.
Valdība sapratusi — jāsarauj un sēdes jārīko divreiz nedēļā. Daļa Saeimas deputātu valsts labā arī neiebilst ziedot Lieldienu brīvdienas, taču, piemēram, Tautas partijas frakcijas vadītājs Aigars Kalvītis gan nejūtas slinkojis un labprātāk atpūstos — lai valdība pieņem steidzamo likumu un lēmumu kaudzi 81. panta kārtībā. Viņaprāt, tā ir iepriekšējās valdības vaina, ka priekšdarbi Eiropas Savienībai tā iekavēti. Kaut nu tagad nesāktu meklēt vainīgos! Zaudētāja tad būtu nevis viena partija, bet visa valsts.
Jaunajai valdībai jau pirmajā tās darba nedēļā pieticis laika izsaukt “uz paklāja” Latvijas Televīzijas vadību. Šis fakts satraucis ne tikai sabiedriskās televīzijas ļaudis, bet arī citu raidošo mediju vadību. Varbūt zaļie zemnieki sāks mācīt, kas un kā jārāda televīzijā? Tad nu gan ar vienu kāju drīz būsim atpakaļ padomju laikā. Zaļo un zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis gan aizbildinās, ka gribētu tikai zināt, kā televīzijā viss notiek, bet, ja tā, “LTV taču Zaķusalā rīko ekskursijas…” (Egils Zariņš, “Nedēļa”).
Lielā hokeja Latvijā laikam nebūs. Stīvēšanās starp potenciālajiem investoriem, valdību, Rīgas domi un celtniekiem turpinās. Taču tikai dažas dienas palikušas līdz brīdim, kad Latvijā ieradīsies Starptautiskās hokeja federācijas vadība un ieraudzīs — ledushalles vietā iedzīts viens pālis… Ķirši un ābeles rīdzinieku gadu desmitiem koptajos ģimenes dārziņos nozāģētas veltīgi. Būsim izgāzušies kā veca sēta, jo gribējām paķert nastu, kuru nevaram pat pacelt, kur nu vēl aiznest un nolikt vietā.
Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers jau Repšes valdības laikā bija atbildīgs par halles celtniecību, bet nekur tālu netika. Tagad viņš gatavs riskēt ar valsts naudu, aicinot pārņemt halles būvniecību un čempionāta rīkošanu valdībai un Rīgas domei. Ne premjers Indulis Emsis, ne Rīgas mērs Gundars Bojārs Šlesera ideju neatbalsta, jo tai nav ne laika, ne naudas. Nāksies vien Šleseram kopā ar Hokeja federācijas bosu Kirovu Lipmanu iesēsties peļķē, kuru paši sev sagatavojuši. Tas, protams, viņiem būtu ļoti svētīgi un atvēsinoši, ja vien nekaitētu valsts prestižam.
Mūs atkal panācis pavasaris. Izskan ziemas pēdējais uzvaras sauciens un pavasara pirmais čuksts. Rakstniece Sāra Bon Bronika savā dzīves gudrībām pārpilnajā grāmatā “Vienkāršā pārpilnība” saka: “Mūsu gars lēnām mostas no garā ziemas miega kopā ar visu pārējo dabu. Dziļi mūsos sakustas cerība. Uzirdini zemi dārzā, kas slēpjas tevī!”.
