Tik skaisti baltā ziemā kā tagad gribētos tikai gaišas domas domāt. Laimīgi cilvēki, kuriem tas izdodas. Viņi, iespējams, ir tālu no politiskajām aktivitātēm, kuras aizvadītajā nedēļā bija īpaši saasinātas.
Tik skaisti baltā ziemā kā tagad gribētos tikai gaišas domas domāt. Laimīgi cilvēki, kuriem tas izdodas. Viņi, iespējams, ir tālu no politiskajām aktivitātēm, kuras aizvadītajā nedēļā bija īpaši saasinātas.
Daudz pretrunīgu spriedumu politiķu aprindās izraisījis demisionējušās, bet vēl likumīgi strādājošās Einara Repšes valdības pēdējā dienā parakstītais mierizlīgums starp Latvijas valsti un “Lattelekom” līdzīpašnieci “TeliaSonera”.
Saeimas vairākums to uzskata par valstij ļoti neizdevīgu darījumu, kurā pat saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes. Valsts esot atteikusies no iespējas modernizēt telekomunikācijas sistēmu laukos, kuru vajadzēja veikt jau desmit gadu laikā, kā arī no iespējas par neizpildītajiem darbiem iegūt ap 600 miljonu latu.
Par šo prāvu domājot, ir diezgan pārdroši apgalvot, ka Latvija būtu tajā uzvarējusi.
Laikrakstā “Diena” nosaukti mierizlīguma plusi un mīnusi. Plusu ir vairāk. Galvenais — novērsts Latvijai nelabvēlīgs šķīrējtiesas iznākums un iespēja zaudēt 66 miljonus latu, turpmākie tiesvedības izdevumi dienā būtu ap 50 tūkstošu latu.
Mīnusi arī ir pamatīgi: Latvija atsakās no “TeliaSonera” tiesā piedzīt kompensāciju par telekomunikāciju tīkla modernizācijas kavēšanu — pretprasībā minētā summa ir 555 miljoni latu. Slikti arī tas, ka valdība nav panākusi, lai “Lattelekom” par saviem līdzekļiem pabeidz telekomunikāciju tīkla modernizāciju, kā arī valsts akciju pirmpirkuma tiesības nu ir “TeliaSonera”.
Einars Repše un viņa piekritēji pārliecināti, ka mierizlīgums Latviju pasargājis no zaudējuma riska, jo radušās aizdomas, ka daži vietējie oligarhi, piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs, gatavojušies “Lattelekom” un Latvijas mobilo telefonu privatizēt “par sviestmaizi”.
Indulis Emsis, jau juzdamies kā nākamās valdības galva, sūkstās, ka mierizlīgums neizdevīgs tāpēc, ka tas vairs nedod nākamajai valdībai likumīgu iespēju ko mainīt. Viņš domā, ka, neraugoties uz lielajām izmaksām, tiesvedību vajadzējis turpināt, jo izlīgums valstij izmaksā dārgāk. To, kā būtu bijis labāk un valstij izdevīgāk, rādīs laiks.
Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) kongresā valdīja saulaina gaisotne. Vairāki runātāji uzsvēra, ka zaļajiem un zemniekiem jāizmanto visas iespējas izveidot valdību, tomēr atturoties no kreiso spēku atbalsta. Toties labējām partijām viņu sirdis un durvis esot atvērtas.
Šaubos, vai pa šīm durvīm gribēs iesoļot “Jaunais laiks” kopā ar Pirmo partiju. Vilinošs ir Emša solījums saglabāt amatos vairākus šo partiju jau esošos ministrus, bet dažas pārmaiņas man šķiet pat kuriozas.
Nevaru iedomāties zemnieku Ati Slakteri kā aizsardzības, Aigaru Kalvīti (kā sākotnēji bija paredzēts) kā ārlietu un mācītāju Ēriku Jēkabsonu kā iekšlietu ministru. Mācītājam Jēkabsonam vispirms būtu jāievēro viens no Svēto rakstu baušļiem — netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Koalīcijas līgumā, par laimi, Aigara Kalvīša vietā par ārlietu ministru tomēr nosaukts Rihards Pīks.
Andrejs Radzēvičs no partijas “Jaunais laiks” paziņojis, ka atbalsta Emša valdību, bet savu partiju neatstās. Jaunajam censonim topošais premjers tūlīt iedevis dāvanu — apsolījis pašvaldības lietu ministra portfeli.
Nu jau Emsim ir 47 atbalstītāji. Vēl dažiem lai piesola kādu ministra vietu, un vairākums būs nodrošināts. Emsi atbalstīt nolēmusi arī Tautas saskaņas partija. Tās līderis Jānis Jurkāns uzskata, ka “situsi viņa partijas stunda”, jo celt vienmēr esot labāk nekā izārdīt.
Einaram Repšem aizvadītā nedēļa bija kā teatrāls farss. Par dažām viņa izdarībām varētu pasmieties, ja tikai tie nebūtu smiekli caur asarām. Vispirms Saeimas sēdē viņam nācās izģērbties, lai kliedētu tautpartijnieka Gundara Bērziņa aizdomas, ka Repše nēsā līdzi ieroci.
Šis žests negatīvu rezonansi neizraisīja, to gan nevar teikt par Repšes ceremoniālo paziņojumu, ka viņš kā partijas vadītājs lūdz un uzdod partijas valdes loceklim Krišjānim Kariņam uzņemties būt par “Jaunā laika” izvirzīto Ministru prezidenta kandidātu.
“Es lūdzu viņam to uzņemties nolūkā apvienot labējās un patriotiski domājošās partijas rīcībspējīgā un valstiski domājošā koalīcijā,” paziņoja Repše. Šim deklarējumam nav nekādas nozīmes, jo premjera amata kandidātu drīkst nosaukt tikai Valsts prezidente. Turklāt Repšes atkāpšanās jau ir nokavēts solis.
Repšes nelabvēļi uzreiz secināja, ka viņš baidās no mierizlīguma izmeklēšanas, jo pats tā parakstīšanā esot ieinteresēts. Pierādījumu šim izteikumam nav, bet minējumi apgalvojuma formā birst kā no pārpilnības raga.
Jaunajai valdībai, lai kāda tā būs, pat pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā problēmas sagādās krievvalodīgo aktivitātes. Par to liecina piketi un mītiņi, kā arī sestdien Rīgā notikušais krievu skolu aizstāvju kongress. Tā organizatori uzskata, ka Latvija jāveido kā divkopienu valsts, arī krievu valodai jādod valsts valodas statuss, bet pilsonības piešķiršanā jāvadās no nulles varianta.
Galvenā viņu prasība — jāatceļ iecerētā izglītības reforma. Tā nu ir saucēja balss tuksnesī, jo likums jau pieņemts.
Tas nozīmē, ka Latvijā dzīvojošajiem šādi domājošajiem krieviem augstāko izglītību vajadzēs iegūt tikai Krievijā. Nezinot valsts valodu, šie speciālisti nevarēs strādāt nevienā citā valstī. Par to krieviem vajadzētu domāt vēsu prātu, nevis kūdīt jauniešus kļūt par neizglītotiem cilvēkiem. Eiropa viņus nesapratīs un nepieņems, lai cik skaļi viņi klaigātu.
