Sen mums ar Krieviju nav bijusi vienāda situācija: Maskavā valdību atlaidis prezidents Putins, Rīgā premjers Repše aizgājis pats. Tā arī dzīvojam — bez valdības.
Sen mums ar Krieviju nav bijusi vienāda situācija: Maskavā valdību atlaidis prezidents Putins, Rīgā premjers Repše aizgājis pats. Tā arī dzīvojam — bez valdības. Bijušie ministri vēl strādā, un, kā atzīst ekspremjers, tagad Ministru kabinetā mierīgāks darbs. Kā nu ne — atbildību no vietas izpildītājiem vairs neprasīs.
Gaidām, kādu ministru komplektu piedāvās prezidentes izraudzītais premjera kandidāts Indulis Emsis. Kompromisa variants, politiķis, kurš ar izlēmīgumu nekad nav izcēlies. Ja svārstīgumu, nenoteiktību, locīšanos visiem vējiem līdzi saskata daudzi, tas nozīmē — tā arī ir. Mēdz taču teikt, ka āža kāju nenoslēpsi. Grūti iedomāties, ko valstij vērtīgu šajā tik svarīgajā laikā spēs dot cilvēks bez mugurkaula, pareizāk, ar pārāk lokanu muguru. Lai ko var pārmest Repšem, tikai ne to. Nu esam nonākuši no vienas galējības otrā, kā jau Latvijā tas ierasts.
Tēvzemieši Emša valdībā nestrādās — tā nolēmusi partijas dome. Kas atliek Emsim? Prezentēt mazākuma valdību, kurā būs tikai Tautas partijas, Zaļo un zemnieku savienības un Latvijas Pirmās partijas ministri. Lai Saeima nobalsotu par kādu svarīgu likumprojektu, premjeram ar lūdzošu skatu nāksies vērsties jurkāniešu un sociālistu virzienā. Bet viņi par pliku paldies pogas nespiedīs — pretī prasīs viņiem izdevīgu likumu grozīšanu un mīkstināšanu. Un sāksies kaulēšanās kā austrumu tirgū. Emsis gan teorētiski sola to nepieļaut, taču prakse no teorijas diemžēl bieži vien atšķiras.
Pašreizējā situācijā ticamāks ir cits notikumu pavērsiens, proti, tēvzemiešu vadoņa Grīnblata kādreizējā mēģinājuma izveidot mazākuma valdību atkārtojums. Saeima to vienkārši neapstiprināja. Ļoti iespējams, ka tā būs arī Emša gadījumā, lai kā Eiropas “zaļie” līksmo, ka vismaz vienā valstiņā viņējie tikuši pie valdības veidošanas. Emsis būs neveiksmīgi pamēģinājis un varēs iet atpakaļ savā deputāta vietā. Tad pie darba ķersies citi, kam lielāka pieredze un “piešauta roka” valdību veidošanā un gāšanā.
Nav ticams, ka Saeimas lielākā frakcija — “Jaunais laiks” — paliks opozīcijā un no cīņas par varu izstāsies. Ja partijai galvenās ir vēlētāju intereses, kā tā savlaik deklarēja, tai jārod pietiekams elastīgums, lai idejas vārdā atteiktos no vienīgā iespējamā premjera kandidāta. Kā redzam, Repšes faktors šo partiju ir gan cēlis, gan nogremdēs, ja nebūs cita risinājuma. Negribas citēt cilvēku, kurš to teicis, tomēr šoreiz vārdi būtu īsti vietā: ir cilvēks — ir problēma, nav cilvēka — nav problēmas.
Vēl divi mēneši, un mēs būsim Eiropas Savienībā. Vēl mazāk, tikai mēnesis, līdz oficiālai Latvijas uzņemšanai NATO. Pagājušajā nedēļā Saeima ratificēja pievienošanās līgumu šai aliansei. Lai arī tik nozīmīga diena, tā Saeimā tāda nelikās. Vietā būtu atskaņot Valsts himnu, nevis ļaut sociālistu deputātam no tribīnes paziņot, ka Saeima nobalsojusi par Latvijas okupāciju!
Šo izteikumu tagad tiražē krieviski vēstošie plašsaziņas līdzekļi ne tikai Latvijā. Visaizrautīgāk, protams, Krievijā, kur to vien gaida, lai Latvijā izveidotu “mīkstu” valdību. Tad varētu cerēt ne tikai uz Izglītības likuma, bet arī uz Valsts valodas un Pilsonības likuma neizdevīgo pantu anulēšanu vai grozīšanu. Pieci jurkānieši mācītāju partijā — tā ir jauna taktika, kā legāli tikt pie teikšanas tur, kur līdz šim ceļš bija slēgts.
Atkal Latvijā uzmanības centrā — Lembergs. Ievērots pat tas, ka viņš ieradies Saeimā un runājis ar Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri. Nez kāpēc, teiksim, Daugavpils, Liepājas vai Aizkraukles mēra ierašanos Rīgā neviens neredz… Repše atklāti deklarē, ka jauno valdību veido nevis Emsis, bet Lembergs. Ventspils mērs, savuties, Repšem iesaka pārbaudīties pie psihiatra, bet pats nenoraida varbūtību atgriezties politikā. Viņš jau to var gribēt, bet vēl jau Ģenerālprokuratūra nav beigusi Lemberga darījumu pārbaudi. Var gadīties, ka tie pat ir krimināli sodāmi, un tad nu gribēšana ar varēšanu nekā nesaskanēs.
Bet mūsu dzīvē tāpēc, ka nav valdības, nekas īpaši nemainās. Strādājam, atpūšamies, ja nepaveicas, paslimojam un atkal rosāmies. Nedēļas nogali gaidījām, lai uzzinātu, kura dziesma pārstāvēs Latviju Eirovīzijas festivālā. Ir jau labi, ka uzvar vienīgā latviešu valodā dziedātā dziesma, bet, manuprāt, patriotisms šoreiz nevietā. Vecmeistari Fomins un Kleins šo uzvaru noteikti ir pelnījuši, taču tālāk par fināla atlases kārtu Turcijā šī dziesma, iespējams, netiks. Tas, kas patīk mums, daudzās Eiropas valstīs diemžēl ir pilnīgi “garām”, jo etniski tik atšķirīgo nāciju gaumi paredzēt nav iespējams.
Jaunums pagājušajā nedēļā arī Aizkrauklē — atvērts kārtējais lielveikals, nu jau ceturtais. Kaut arī šajā tirgotavā darbu dabūja kāds desmits vietējo iedzīvotāju, mēs vairāk priecātos, ja pilsētā atvērtu kaut vienu jaunu ražotni. Diemžēl tādu lūgumu novada domei neviens neiesniedz — prasa tikai tirdzniecības atļaujas, un obligāti ar alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem.
Svētdiena, 29. februāris…
Šāda kombinācija gadās ne biežāk kā reizi 30 gados. Garais gads. Kāds šajā dienā arī piedzimst un jubileju var svinēt reizi četros gados. Vai tāpēc, ka tik reta, šī diena ir laimīgāka? Diezin vai.
