Baltām sniega vērpetēm un vaigos kniebjošu salu aizritējusi februāra otrā nedēļa. Taču netrūkst arī spilgtu notikumu, kuri spēj ietekmēt cilvēku dzīvi.
Baltām sniega vērpetēm un vaigos kniebjošu salu aizritējusi februāra otrā nedēļa. Taču netrūkst arī spilgtu notikumu, kuri spēj ietekmēt cilvēku dzīvi.
Gandrīz divas nedēļas dzīvojam bez stabilas valdības. Nespēdams novērst nesaskaņas ar koalīcijas partneriem un strādāt tālāk, Ministru prezidents Einars Repše paziņoja par demisiju, līdz ar viņu jāatkāpjas arī visiem ministriem. Vēl jau Repšes vadītā valdība strādā, taču tikai līdz brīdim, kad izveidos jaunu. Kādu? Tas pagaidām miglā tīts. Ar jaunas valdības veidošanu mums neveicas. Partijas diskutē krustām šķērsām, mēģina sastādīt vienu valdības modeli pēc otra, bet vezums uz priekšu nekust — nav iezīmējušās pat iespējamās valdības aprises. Virmo tikai baumas: premjers it kā būšot Repše, it kā Šlesers, dzird pieminam arī Kariņa uzvārdu, tomēr skaidrības nav. Iemesls gaužām vienkāršs: katrs velk deķīti uz savu pusi, bet plānās sedziņas visiem nepietiek!
Jaunu valdību gaidot, jau esam piedzīvojuši pārsteigumus. Kaut “Jaunais laiks” iepriekš deklarēja, ka nekad nesadarbosies ar Tautas partiju un labāk paliks opozīcijā nekā no jauna biedrosies ar Latvijas Pirmo partiju, aizvadītajā piektdienā tautpartijnieki un “Jaunā laika” pārstāvji tomēr tikās pie sarunu galda. Pārrunāt sadarbības iespējas. Sarunas ritēja visai saspringtā gaisotnē, tomēr tas vien, ka “Jaunais laiks” apsver iespēju biedroties ar iepriekš tik nievāto Tautas partiju, liecina, ka savas stingrās pozīcijas Repšes partija pamazām zaudē.
Sarunas par valdības veidošanu vēl nav beigušās, tās arī turpmāk gaidāmas spraigas un asas. Katram savi principi — Tautas partija nevēlas Repši premjera amatā, “Jaunais laiks” no šī nosacījuma atkāpties negrasās, tēvzemieši atsakās sadarboties ar “oranžajiem”, bet kreisie spēki klusītiņām cer, ka labējās partijas tomēr vienoties nespēs, un tad uz skatuves kāps jurkānieši un rubikieši.
Opozicionāru rindas aizvadītajā nedēļā gan krietni paretinātas, gluži kā pēc vīrusa infekcijas. Taču ne gripas laiks vainojams, bet gan stabilāku “krēslu” meklējumi. Tautas saskaņas partiju pēkšņi pametuši pieci deputāti, izvēloties iestāties Latvijas Pirmajā partijā. Jo tai, lūk, labējāki uzskati un pārbēdzējiem pieņemamāka politiskā programma. Pieci deputāti atplestām rokām uzņemti Latvijas Pirmajā partijā, kurai acīmredzot nerūp, kādi cilvēki tajā darbojas. Lai tik skaits Saeimā lielāks.
Deputātu pāriešana no vienas partijas uz citu nav retums, tā notiek laiku pa laikam, tomēr tik daudz deputātu uzreiz vienu partiju nekad nav pametuši. Šaubos, vai pārbēdzēju patiesie motīvi ir vēlme pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Kādēļ domas pēkšņi mainījušās? Viens no pārbēdzējiem ir Dainis Turlais, kurš savas politiskās karjeras laikā partijas maina piekto reizi!
Ievērojams notikums ar starptautisku skanējumu — Izglītības likuma grozījumu izsludināšana. Kaut gan krievvalodīgie aktīvi protestēja, Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga likumu tomēr izsludināja, līdz ar to no 1. septembra 60 procentu mācību priekšmetu cittautību skolās jāmāca latviski. Manuprāt, sen bija laiks. Ko vēl diskutēt? Ja dzīvo Latvijā, runā un mācies latviski!
Bet nē — krievu valodā runājošajiem tas nezin kādēļ ir nepieņemami. Viņi rīko mītiņus, ielu gājienus un draud ar protesta akcijām, kādas Latvija vēl neesot piedzīvojusi. Demokrātiskā valstī katram ir tiesības paust savu viedokli. Žēl tikai, ka šī viedokļa paušana izvēršas rupja un aizvainojoša, vicinot plakātus ar nievājošiem un pret latviešiem vērstiem saukļiem. Turklāt to dara skolēni, kuri diezin vai saprot šo protestu būtību. Kā aitu bars, sadzīti pie Rīgas pils, viņi skaļi bļauj, ka latviski nemācīsies. Kādēļ? To paskaidrot īsti nespēj. Dažu nākt mudinājusi vecmāmiņa, kura, pusgadsimtu Latvijā nodzīvojusi, latviski pat labdienu pateikt nav iemācījusies. Kāds protestēt devies, jo tā radusies iespēja stundas “nobastot”, vēl kāds ar plakātu soļojis, jo citi arī gājuši. Galu galā īsto protestētāju ir gaužām maz — viņiem vieta plašajā Krievijā noteikti atrastos. Tur neviens neliktu latviski runāt, neprasītu mācīties latviešu valodā. Lūdzu, robeža nav tālu, tikai mazliet aiz Zilupes!
Šaubos gan, vai Krievijas vidienē šādi cilvēki vajadzīgi. Toties sevišķi noderīgi ārpus tās robežām, piemēram, Latvijā. Šādi štata protestētāji, kuru sejas bieži redzamas televīzijā demonstrētajās protesta akcijās, gatavi iestāties pret visu. Kā marionetēm viņiem atliek pasvilpt, kad jau plakāts rokā un uz mītiņu prom. Gatavi protestēt pret izglītības likumu, valsts valodu, pilsonības piešķiršanas noteikumiem. Protestēs kaut pret Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, ja Krievijai vajag! Un Krievijai vajag, jo Latvija tai ir kā skabarga pēcpusē — maza, bet sāpīga. Turklāt kļūst arvien sāpīgāka, īpaši pēc referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un aizvadītajā nedēļā ratificētā NATO līguma.
Tikmēr Berlīnē notiekošajā 54. starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvojusi Vara Braslas filma “Ūdensbumba resnajam runcim”. Mūsu jaunā filma novērtēta atzinīgi, par to ieinteresējušies bērnu filmu veidotāji no Skandināvijas valstīm, Nīderlandes. Izrādās, mēs protam ne tikai valdības gāzt un kašķēties, bet arī labu kino uzņemt!
