Neparasti siltais laiks atmodinājis Latviju no ziemas miega.
Neparasti siltais laiks atmodinājis Latviju no ziemas miega. Vien politiskajā dzīvē viss pa vecam — joprojām lokām muguru, pielabinoties Eiropai un Krievijai, savu vārdu skaļāk pateikt baidoties. Ka tik ārzemnieki nepārprot!
Spilgts piemērs ir nule aizvadītais 16. marts, latviešu leģionāru atceres diena. Jau pierasts, ka gadu no gada, tai tuvojoties, izraisās lielākie strīdi un diskusijas, kurš latvietis kurā ierakumu pusē karojis Otrajā pasaules karā, kādu Tēvzemi aizstāvējis. Šī laika vēsture pētīta vai caur mikroskopu, vētīta un pārvērtēta, piešķirot vārdam “leģionāri” arvien jaunas nokrāsas, kas, dīvaini, bet ar katru gadu kļūst arvien melnākas. Leģionāri arī pašu mājās kļuvuši teju vai par noziedzniekiem. Protams, vēsturi neizmainīt: pirms pusgadsimta latviešu vīri un zēni, dažs tikko no skolas sola, karoja vācu armijas rindās, to noliegt nevar. Arī padomju armijā jāņu un pēteru netrūka. Par ko izvērtās padomijas uzvara, zinām — tūkstošiem Sibīrijā nomocīto latviešu un gadu desmitiem ilgs okupācijas režīms, kura sekas jutīsim vēl vairākus gadu desmitus. Vai tādēļ padomju armijas rindās karojošos latviešus sauc par noziedzniekiem? Lielākajai daļai kā austrumu, tā rietumu pusē karojošo bija viens mērķis — brīva Latvija. Turklāt neviens tolaik nejautāja, vai latvietis grib karot — kara dzirnas aizrāva un samala visus, kas gadījās ceļā.
Diemžēl politiķi to saprast negrib un katru gadu 16. martu gaida sakostiem zobiem. Ja vēl pirms pāris gadiem Latvijas augstākās amatpersonas leģionārus pieminēja, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, tad tagad par to pat dzirdēt nevēlas. Vēl vairāk — nedara paši un arī citiem neļauj. “Lielisku” attapību šajā sakarā rādīja Rīgas dome, sākumā atļaujot, bet pēc tam, iejaucoties īpašu uzdevumu ministram valsts lietās Jānim Krūmiņam, tomēr aizliedzot 16. martā rīkot piemiņas gājienu no Torņakalna stacijas uz Brīvības pieminekli. Aizlieguma formālais iemesls — atļauju neesot lūguši leģionāri, bet gan jauniešu organizācijas. Manuprāt, patiesais iemesls ir pavisam cits: Rīgas domnieki arvien aktīvāk brāļojas ar Krievijas kolēģiem, kuri, kā zināms, leģionārus uztver tikai un vienīgi kā nacistus un ienaidniekus. Ja ārzemnieki apgalvo, ka leģionāri un viss ar tiem saistītais ir slikti, tad tā arī ir. Viedajiem ārzemniekiem pretī runāt nav labi — ja nu sadusmojas, tad letiņam NATO, ES un rietumnieku draudzīgo palīdzības roku neredzēt. Tas nekas, ka tā ir mūsu vēsture, kuru nevar vienkārši izsvītrot tikai tādēļ, ja kādam nepatīk leģionāri. Tikpat labi dažam varbūt nepatīk latviešu strēlnieki! Vai arī viņus svītrot no vēstures kā nebijušus?
Tauta kā par spīti savus tēvus un vectēvus tik viegli neaizmirst, viņus var pieminēt bez gājieniem un skaļiem mītiņiem. Sirmajiem vīriem, kuri 16. martā atcerējās kritušos cīņu biedrus, nevajag orķestri un krāšņu salūtu. Arī ne patētisku, liekulības pilnu politiķu runu un starptautiskas atzinības. Šie vīri ziedus noliek klusībā, zinot, ka viņu biedri krituši Latvijas vārdā.
Kāds notikums pagājušajā nedēļā skāra leģionāriem pretējā pusē karojošos — no soda tālākas izciešanas cietumā atbrīvots par genocīdu notiesātais čekas virsnieks Mihails Farbtuhs. 1918. gadā dzimušo pensionēto bijušās Padomju Savienības drošības sistēmas uzticīgo kalpu, kurš lēmis nāvei ne vienu vien latviešu ģimeni, par pagātnē pastrādātajām zvērībām notiesāja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. No tiem cietumā aizvadīti tikai divi, jo notiesātā sliktās veselības dēļ — Farbtuhs ir pārvietoties nespējīgs 1. grupas invalīds — ilgāk būt ieslodzījumā nav iespējams.
Manuprāt, Farbtuhu cietumā vispār nevajadzēja likt. Protams, par nodarīto sods viņam bija jāsaņem. Vai cietums šajā gadījumā bija pareizā izvēle, šaubos. Ieslodzījumā bijušajam čekistam ne par ko nebija jāraizējas — jumts virs galvas, trīsreizēja ēdināšana un bezmaksas medicīniskā aprūpe. Kur vēl labāk laikā, kad Latvijas ierindas pensionārs, kurš, iespējams, savulaik cietis no Farbtuha darbības, skaita pensijas santīmus, rēķinot — pietiks maizei un medikamentiem vai tikai maizei. Turklāt, maksājot nodokļus, cietumā esošais Farbtuhs jāuztur mums visiem. Mums jāmaksā, lai šis noziedznieks vecumdienas vadītu siltumā un pilnā aprūpē. Kas šajā gadījumā ir lielāks cietējs?
Pavasaris Latvijā nāk ne tikai ar siltu laiku un politiskajām aktivitātēm, bet arī ar sliktiem ceļiem. Bedrainas, izdangātas un dubļainas brauktuves pēc ziemas sniega un sala ir nenovēršamas. Tāpat kā valdības nespēja situāciju uzlabot. Šogad esot paredzēts atjaunot ap 130 kilometru asfalta seguma, varbūt noasfaltēs arī kādu grants ceļu, tomēr uz pamatīgu ceļu atjaunošanu braucēji lai necerot — tam nepietiekot naudas. Tas nekas, ka tūkstošiem braucēju maksā degvielas akcīzes nodokli un ceļu nodevu, kas vistiešāk paredzēti ceļu remontam. Valstij naudas ceļiem vienalga nav.
Par to kārtējo reizi pārliecinājos, aizvadītajā ceturtdienā braucot uz Valles pagastu. Ceļš, pa kuru ik dienu brauc arī satiksmes autobusi, atgādināja rievotu veļasdēli. Pa to pārvietojoties, šķita, ka automašīna kuru katru mirkli izjuks. Ceļu kopēji bezspēkā plāta rokas — valsts nedod pietiekamu finansējumu. Tas notiek laikā, kad Latvija pretendē uz vietu Eiropas Savienībā. Nu ko, vismaz ar ceļiem tajā jau nu nevarēsim lepoties.
