Pagājusī nedēļa bija zīmīga — sākās vecajā, bet beidzās jaunajā gadā. Laika mija tieši viducī. Domāju, ka ikviens kaut reizi dzīvē lolojis apņemšanos jaunajā gadā sākt jaunu dzīvi.
Pagājusī nedēļa bija zīmīga — sākās vecajā, bet beidzās jaunajā gadā. Laika mija tieši viducī. Domāju, ka ikviens kaut reizi dzīvē lolojis apņemšanos jaunajā gadā sākt jaunu dzīvi. Turklāt katrs ticam, ka, pusnakts stundai sitot, teiktais vēlējums noteikti piepildīsies un šis gads būs veiksmīgāks par iepriekšējo.
Kāds būs šis gads? Ja var ticēt dzīvnieku pazinējam Ingmāram Līdakam, pērtiķis nepavisam nav agresīvs, bet gan miermīlīgs un saprātīgs. Pērtiķis ir diplomāts, tāpēc Ingmārs Līdaka cer, ka šis būs savstarpējas sapratnes un iecietības gads. Nemaz nevar salīdzināt ar paštaisno un diktatorisko āzi!
Cerams, dabas pētniekam būs taisnība, jo sapratne un diplomātija nepieciešama kā lielās, tā mazās valdībās. Tā kā visi “āži” joprojām ir savās vietās, jādomā, tie būs mainījuši dabu.
Dienās, kad valda svētku noskaņa, ikdienišķi notikumi šķiet nebūtiskāki. Tomēr 1. janvāris mūsu dzīvē allaž nes ko jaunu — spēkā stājušies jauni likumi, dažviet Latvijā pašvaldības paaugstinājušas maksu par komunālajiem pakalpojumiem, smēķētājus turpmāk apgrūtinās jauna akcīzes nodokļa likme cigaretēm, bet visus valsts iedzīvotājus — elektroenerģijas sadārdzinājums.
Mērķis tam ir cēls — līdzekļi nepieciešami uzņēmuma attīstībai. Mani gan šāds aizbildinājums gluži cilvēciski aizkaitina, kad iedomājos “Latvenergo” valdes priekšsēdētāja tūkstošiem latu lielo algu vai 24. decembrī (!) gandrīz visu dienu pavadot bez elektrības, jo elektrotīklu darbinieki tieši šo dienu bija izvēlējušies, lai veiktu plānotu elektrolīnijas remontu.
Mani pārsteidz vēl kas. Pirms gada norēķinu grāmatiņā par izlietoto elektroenerģiju vienā mēnesī ierakstīju kļūdainu skaitli. Kad vērsos uzņēmumā, lai noskaidrotu, vai mana neuzmanība nav radījusi jucekli, izrādījās, ka nekas nelabojams nav noticis, bet atklājušies daži nenomaksāti rēķini. Viens no tiem — pirms deviņiem gadiem! Līdz šim par šāda parāda esamību pat nenojautu. Kopumā parāda summa nebija liela — ap desmit latu. Tomēr labi, ka bija saglabājušās norēķinu grāmatiņas (tagad tās glabāšu mūžīgi) un varēja pārliecināties, ka viss samaksāts.
Kāpēc par šo parādu neviens mani neinformēja gadiem ilgi? Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos vēsta, ka elektrība iedzīvotājiem atslēgta par vēl niecīgāku parādu un lietotājs savas saistības nav nokārtojis tikai dažos mēnešos skaitāmā laikā. Domāju, ka ne jau es vienīgā tāda — ar neskaidriem “papīriem”. Kā uzņēmums strādā gadu no gada, sakārto grāmatvedību, ja nopakaļ “velkas” nenoskaidroti rēķini? Iespējams, daļa no jaunā tarifa ieguvuma segs arī šo nesakārtotību.
Un, lai arī mierinām sevi, ka traki dārgāk par elektrību jāmaksā nebūs, cilvēkiem, kas jau līdz šim skaitījuši santīmus, tā vis nešķiet. Premjers Einars Repše savulaik brīnījās, kā ar niecīgo pabalstu spēj izdzīvot invalīdi. Ir vēl daudzi, kuri iztiek ar tikpat un vēl niecīgāku summu mēnesī. Bet tarifi tik aug…
No jaunā gada stājies spēkā arī jaunais ceļu satiksmes likums, kurš paredz neapzinīgos autovadītājus par pārkāpumiem sodīt pēc punktu sistēmas. Pagaidām gan sodus piemēros kā līdz šim, jo Ministru kabinets nav izstrādājis noteikumus, par ko un cik punktu dot.
Aktuālākā problēma joprojām ir iereibis braucējs. Jaunajā likumā autovadītājam pieļaujamās alkohola promiles no 0,5 samazinātas līdz 0,2. Skumja ir autoavāriju statistika, tomēr daudzi kā brauc dzērumā, tā brauks, un mēs vai ikviens esam sēdušies šāda cilvēka vadītajā auto. Vienmēr jau ir pārliecība, ka ar mums nekas nenotiks — policija neapturēs, koki vai cita automašīna paskries garām. Pirmajā, otrajā reizē varbūt, bet kaut kad noteikti ne.
Šī gada pirmajās dienās ceļu policisti ar iekšlietu ministru Māri Gulbi vadībā atsākuši reidus. Apsveicami. Tādus reidus svētīgi veikt ne tikai svētkos vai tūlīt pēc tiem, kad lielai daļai “vējš galvā”. Vairāk arī nomalēs. Tepat Aizkraukles rajonā ir apdzīvotas vietas, kur cilvēki dzērumā brauc vai katru dienu. Pat svētki nav jāgaida.
Kad galdā tika celti cepeši un citi labumi, mūs pārsteidza ziņa par Latvijā konstatētajiem ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem. Īstenībā jau nepārsteidza. Pasaulē šādus produktus pazīst ne pirmo dienu, un nav jābrīnās, ka nepārskatāmajā preču plūsmā tie arvien vairāk ceļos arī uz Latviju.
Vēl pirms gadiem desmit atēdušies citvalstu labumus, cilvēki arvien vairāk (ja rocība ļauj iegādāties) novērtē pašmāju pārtikas produktus — vēl ekoloģiski nesabojātus. Tirgū, piemēram, āboliem lielāks noiets, ja uzraksts vēsta, ka tie audzēti Latvijā. Arī pret ģenētiski modificētajiem pārtikas produktiem vairums izturas skeptiski. Tieši tāpēc, ka nav pārliecības — tas ir labs vai slikts. Šobrīd neviens vēl nevar pateikt, kā šie produkti ietekmēs mūsu veselību. Un naivi cerēt, ka neietekmēs nemaz.
Šobrīd svētku kņada norimusi, un jau valda ikdiena. Ir sācies jauns gads, kad atkal ceram — tas būs labāks.
