Iededzu trešo svecīti Adventa vainagā un nopriecājos, ka tas kļūst gaišāks, norādot — drīz gaisma uzveiks tumsu. Bet vēl ir gaidīšanas un pārdomu laiks.
Iededzu trešo svecīti Adventa vainagā un nopriecājos, ka tas kļūst gaišāks, norādot — drīz gaisma uzveiks tumsu.
Bet vēl ir gaidīšanas un pārdomu laiks. Advents vispirms liek bez izvairīšanās atbildēt uz kādu mums svarīgu, būtisku jautājumu: vai vēlies Viņu satikt, piedzīvot Dievu kā savas dzīves atrisinājumu? Adventa laiks — tā ir it kā liecība par mums pašiem.
Četru nedēļu garumā kavējamies pie savām filozofijām, pie notikumiem savā dzīvē un pasaulē. Bezjēdzīgais karš Irākā, kur bojā iet nevainīgi cilvēki, jo aiz “pārskatīšanās” sabombardēta ne tā ēka. Terora akts Maskavā, kurā gāja bojā četri cilvēki. Cik zema ir dzīvības cena pasaules tirgū!
Šajās pārdomās nonāku arī līdz savai ikdienai, jo lielos mērķus un sasniegumus veido arī tā. Rodas pavisam vienkāršs jautājums — ko šajā nedēļā esi darījis tieši tu?
Esmu veicis savus parastos darbus, tikai, palūkojoties Adventa laika kontekstā, tie iegūst citu skanējumu.
Ierasto cietuma apmeklē jumu laikā gatavoju tur nonākušos cilvēkus Ziemassvētku vēstij. Un vietā būtu jautājums — vai cilvēks būtu jāsagatavo arī labas vēsts uzklausīšanai? Kristus var tūkstošreiz piedzimt pasaulē, bet, ja Viņš vienu reizi nepiedzimst tevī, tad tu nekad nepiedzīvosi Ziemassvētku prieku. Reiz jāpiedzīvo arī tā robeža, kad Kristus piedzimst katrā no mums.
Un es domāju, ka tieši noziegumu izdarījušajam vēl vairāk nepieciešama apziņa, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka viņu kāds mīl. Par šo tēmu runāju pagājušās nedēļas dievkalpojumā Matīsa cietumā.
Pārdomas manī izraisīja saruna ar kāda sešpadsmitgadīga jaunieša, kuru apsūdz ebreju kapu apgānīšanā, tēvu. Cik maz mēs zinām par saviem bērniem, cik daudz vilinājumu, kuriem viņi pieķeras kā naktstauriņi spožai lampai!
Cits notikums, kurš atkārtojas katru trešdienu, kad izdalu kādu maizes klaipu sodu izcietušajiem, liek domāt par cilvēka sirds dāsnumu.
Daudzi labdarībai pievēršas tikai Ziemassvētkos, bet “Lido” no Rīgas, “Māris un Co” no Dzelmēm, “Unda” no Engures, “Latgales maiznieks” to dara visu gadu. “Baltā pirts” rūpējas, lai tie, kuriem nav iespēju nomazgāties, varētu to izdarīt šajā iestādē.
Trīs reizes nedēļā viņi, sodu izcietušie, nāk uz evaņģēliski luteriskās baznīcas cietuma kalpošanas apvienību, kur saņem materiālu palīdzību. Nāk arī trūcīgie vecļaudis, kuriem neviens nesaka: “Te palīdz tikai bijušajiem ieslodzītajiem!”. Manuprāt, vairāk par visu šiem cilvēkiem vajadzīga sapratne, kāda palīdzīga roka, jo neba no maizes vien dzīvojam. Cilvēkam šajā pasaulē visvairāk sāp pamestība, vientulība. Sarunā ar šiem cilvēkiem ļauju saprast, ka viņi nav vieni, ļauju apjaust, ka viņi ir mūsu sabiedrības daļa.
Mēs gaidām sniegu un baltus Ziemassvētkus, bet ir cilvēki, kuriem ziemas un sala atnākšana nozīmē dzīvības briesmas. Tāpēc ar lielu prieku piedalījos sociālās integrācijas centra “Gaismas ceļā” rīkotajā konferencē, uz kuru bija uzaicinātas organizācijas, kas strādā ar bezpajumtniekiem, lai veidotu nacionālo sadarbības tīklu. Pasākums bija organizēts ar mērķi veicināt sadarbību starp organizācijām, kas darbojas un strādā ar bezpajumtniekiem un viņu interešu aizstāvībai.
Tīkla galvenais uzdevums būs atbalstīt un stiprināt tās organizācijas, kuras tieši risina bezpajumtnieku sociālās problēmas, izglīto viņus un sniedz citus pakalpojumus. Tīkla veidošanu atbalsta starptautiska organizācija “FEANTSA”, kura apvieno dalībniekus no visas Eiropas un sadarbojas ar citām organizācijām visā pasaulē.
Mūsu valsts attieksme pret bezpajumtniekiem ir ļoti diskutējama. Rūpes par bezpajumtniekiem nedrīkst būt kampaņveida. Piemēram, cilvēks gadiem ilgi nevar samaksāt par īri — piecpadsmit latu mēnesī. Viņu izliek uz ielas, un viņš kļūst potenciālais patversmes apmeklētājs. Aprēķini liecina, ka valstij viena cilvēka uzturēšana patversmē diennaktī izmaksā ap četriem latiem. Vai tomēr izdevīgāk nebūtu rast iespēju cilvēku neatstāt bez pajumtes?
Siltums ielīst dvēselē, atceroties jaukos brīžus ceturtdien, kad saņēmu apsveikumus vārdadienā. Arī tā iegadījusies šajā skaistajā cerību laikā. Mobilā tālruņa īsziņu vien ap 30, un kur tad vēl mani mīļākie ziedi — Alpu vijolītes!
Svētvakarā zemi pārklāja balta sniega sega, apsedzot pelēko zemi, grāvmalas un varbūt kaut ko arī mūsos.
Atkal kādu solīti esam tuvāk Ziemassvētkiem, kad kopā ar ganiņiem un Austrumu gudrajiem dosimies uz Betlēmes laukiem, lai raudzītu, kas noticis kādā mazā būdiņā.
Kristus piedzima kūtiņā, kā lasām Bībelē, jo citur Marijai ar Jāzepu nebija vietas. Pajautājiet sev — cik vietas šodien savā dzīvē atvēlam Dievam? Vai šodien Viņam ir kur mājot? Vai Dievam atveram durvis tikai akciju veidā?
Adventa laiks — kāpnes, kas ved pretim kādam lielam notikumam — Ziemassvētkiem. Vēl esam ceļā. Novēlu jums pa šo ceļu aiziet līdz galam, līdz Ziemassvētku patiesajam saturam.
Novēlu arī jums piedzīvot gaidīšanas prieku un prast priecāties par sagaidīto.
