Gluži kā pērkona negaiss rudenī sabiedrību saviļņojis varas gaiteņos notiekošais.
Gluži kā pērkona negaiss rudenī sabiedrību saviļņojis varas gaiteņos notiekošais. Ko tikai vairāku dienu garumā nav nācies dzirdēt un pārdomāt pēc triju koalīcijas partneru — Latvijas Pirmās partijas, Zaļo un zemnieku savienības un Tēvzemei un brīvībai/ LNNK — prasības nomainīt, viņuprāt, autoritāro premjeru Einaru Repši. Izteiktas prognozes par valdības krišanu, apsvērta iespēja izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas, un ikvienam, kurš sekoja līdzi notikumu pavērsienam, bija skaidrs — joki mazi, valdībā patiešām iestājusies krīze. Pretēji prognozēm un premjera pretinieku pāragrajam priekam, ka beidzot nu tā stunda situsi, ķīviņi daudziem par pārsteigumu noslēdzās ar pamieru koalīcijā un klusu Repšes uzvaru.
Daudz šķēpu lauzts arī par to, kas ir īstais šo nesaskaņu cēlonis — premjers un viņa raksturs vai daudz dziļākas domstarpības pret korupciju aizsāktajā cīņā. Zaļo un zemnieku savienība pārliecinoši paziņojusi, ka problēma ir pašā premjerā, kurš necieš, ka ar viņu runā kā līdzīgs ar līdzīgu, bet pieradis dot uzdevumus un gaidīt, lai pārējie tos izpilda. Savukārt Latvijas Pirmā partija kā vienu no dumpja iemesliem uzsver Repšes atklāto konfliktu ar parlamentu, proti, Jutas Strīķes iecelšanu par Korupcijas un apkarošanas biroja vadītāja pienākumu izpildītāju pēc tam, kad parlaments divas reizes bija izteicis neuzticību šai pretendentei.
Kaut gan izskanējuši strīdi un apvainojumi, trīs dumpīgās valdības partijas tomēr vienā jautājumā bija vienisprātis — pret saviem ministriem nenostāsimies, tātad arī neuzticības rosināšana premjeram Einaram Repšem izpaliek. Izpalika arī loģisks “dumpja uz kuģa” iznākums, kura neizdošanās gadījumā dumpiniekus vajadzētu izmest aiz borta. Savu pateikuši, valdības vīri lielā vienprātībā izlēma, ka labāk katrs paliks savā vietā. Korumpētā valdība pie viena galda ar diktatoru premjeru…
Gluži bez mācības laiks tomēr nav pagājis. Ne tikai valdībai, bet arī sabiedrībai, kura nu reizi par visām pārliecinājusies — parlaments nav īstā vieta, kur spēlēt teātri. To lai dara profesionāli aktieri, ne ievēlētie tautas kalpi, kuriem par šo māžošanos no nodokļu maksātāju naudas algu noteikti nemaksā.
Kā kompromiss starp partijas “Jaunais laiks” un koalīcijas partneriem pieņemti grozījumi likumā “Par ostām”, palielinot valsts lomu lēmumu pieņemšanā abās Latvijas brīvostās. Rīgas un Ventspils brīvostas valdē turpmāk būs septiņi locekļi — četri no valsts un trīs no pašvaldības.
Šis lēmums izsaucis asu kritiku, jo daudzi uzskata, ka tas būtiski ierobežo ostu darbību un ir atgriešanās pagātnē. Izskanējis arī priekšlikums lūgt prezidenti neizsludināt grozījumus, jo tajos esot “rupjas juridiskas kļūdas”.
Pēc tam, kad Latvijas vēlētāji nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā, Krievija diezgan aktīvi demonstrē nevēlēšanos zaudēt ietekmi tā saucamajā pēcpadomju telpā, arī Latvijā. Par to liecina gan Krievijas pārstāvja EDSO runa patstāvīgās padomes sēdē, gan Krievijas ārlietu ministra pirmās vietnieces izteikumi, gan Krievijas parlamenta pārstāvju sūdzēšanās par Latviju dažādās starptautiskās institūcijās. Iemesli pie paši vecie — nepilsoņi, 2004. gada izglītības reforma, Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija.
“Lāča pakalpojumu” Latvijai pamanījušies izdarīt ar valdības ieplānoto izglītības reformu neapmierinātie Latvijas krievu jaunieši, atrodot atbalstu plašākās ārēs. Trīsdesmit jauniešu, kuri piedalījās krievu skolu aizstāvības štāba organizētajā braucienā uz Strasbūru Francijā, citu pasākumu vidū pamanījās savu valsti nosaukt par nedemokrātisku un neiecietīgu.
Visplašāko interesi skolēnu vizīte izraisījusi tieši Krievijas politiķos un žurnālistos, kuri bija “it kā nejauši” uzzinājuši par to un vēlējās būt klāt. Krievijas politiķi skolēniem solīja atbalstu “cīņā par savām tiesībām”, un jaunieši to uztvēra ar sajūsmu. Klausoties uzspēlēti dramatiskajos saukļos un apelācijā pie minoritāšu tiesībām, var rasties iespaids — nabaga bērni, cik viņiem drūmi klājas! Cietēju lomu daudzu ārvalstu žurnālistu priekšā viņi nospēlēja lieliski, bet tā vien šķiet, ka pēc Krievijas iestudētā scenārija.
Var jau pārmest Izglītības un zinātnes ministrijai neprasmi uzturēt dialogu, lai partneri un aizstāvji nav jāmeklē kaimiņvalstī, tomēr šoreiz runa ir par pārāk politizētu pieeju šī jautājuma risināšanā. Arī ne mazāk svarīga fakta ignorēšanu — valodas politika ir katras suverēnas valsts iekšējā lieta.
Līdzīgi kā ne tik sen ģimenes problēmu risināšanai ierosināja izveidot laulāto samierināšanas institūciju, šobrīd meklē “zāles” pret vecāku nevērību. Statistika liecina, ka pērn Latvijā kopumā izārstēts 7500 bērnu, kuri saindējušies, guvuši ievainojumus vai cietuši no citu veidu ārējās iedarbības. Arī pēdējā laikā sabiedrību šokē šādi gadījumi, tāpēc aktualizēts jautājums par vecāku atbildību.
ANO bērnu fonda rīkotajā diskusijā izskanējuši visdažādākie ierosinājumi — veidot videoklipus par sekām, kuras rodas šādos gadījumos, piešķirt lielākas pilnvaras bērnu tiesību inspektoriem. Arī priekšlikums grozīt likumdošanu, nosakot vecākiem atbildību — no brīdinājuma līdz pat brīvības atņemšanai.
Absurda šķiet šāda spriedelēšana, ja atceramies, ka no nelaimes neviens nav pasargāts. Tikai acumirklis vajadzīgs, un var notikt neglābjamais — to nevienai māmiņai un tētim atgādināt nevajag. Kāds gan ģimenē var būt vēl lielāks sods par pārdzīvoto nelaimi? Tas, protams, neattiecas uz gadījumiem, kad bērns cietis no vardarbības ģimenē vai patiešām uz ilgu laiku atstāts nepieskatīts. Tādos gadījumos vajadzīga daudz stingrāka sabiedrības iejaukšanās, bet, klausoties aktuālajās diskusijās, pārņem sajūta, ka visus gadījumus mēra ar vienu olekti — ja bērns cietis, kāds jāsoda.
Daudzo domstarpību un nesakaņu vidū daži pat nepamanīja, ka pagājušajā nedēļā Latvija oficiāli sācies rudens. Lai gan tas ne sevišķi steidz spilgtās krāsās iezīmēt Latvijas āres, kaut kas tomēr skaudri atgādina, ka šī vasara neatgriežami aizsteigusies.
