Aizvadīts puteņu mēnesis, klāt marts.
Aizvadīts puteņu mēnesis, klāt marts. Ar pavasarīgi zilām debesīm un garākām dienām, kurās daudz vairāk varam padarīt. Notikumu “topā” Latvijā joprojām ir zemnieku aktivitātes, valsts ārpolitikas un valodas aizsardzības problēmas.
Viesojoties Latvijā, pagājušonedēļ ASV vēstnieks Nikolass Bērnss Valsts prezidentei Vairai Vīķei—Freibergai kārtējo reizi apliecināja, ka Latvija ir spēcīga NATO kandidāte. Pēc viņa teiktā, ASV augstu vērtē Latvijas sasniegumus militārajā attīstībā un ekonomikā. Mūsu lielā kaimiņiene Krievija jau sen pateikusi, ka ir pret Latvijas iestāšanos NATO, taču vēstnieks ar amerikāņiem raksturīgo pašpārliecinātību aizrādīja, ka Krievija jau nu nenoteiks, vai alianse jāpaplašina. Latvijai tikai jāapkaro korupcija un jāsekmē sabiedrības integrācija, tad būsim NATO cienīga valsts. Amerikānis var teikt, ko teikdams, bet mēs labāk zinām, ka Krievijas viedoklī jāieklausās, jo tā tukšus vārdus nebārsta.
Dānijas premjers Anderss Rasmusens, tiekoties ar Latvijas premjeru Andri Bērziņu, savukārt uzsvēra, ka nozīmīgs faktors Latvijas ceļā uz ES un NATO ir demokrātijas standartu ievērošana vēlēšanu likumā un nacionālo minoritāšu tiesības. Andris Bērziņš mīļā miera labad augstajam viesim arī steidzami apsolīja, ka izmaiņas vēlēšanu likumā pieņemsim līdz NATO sammitam Prāgā un deputātu kandidātiem nevajadzēs apliecināt, ka viņi zina latviešu valodu augstākajā līmenī.
Cik ilgi par vienu un to pašu var bezjēdzīgi runāt? Kāpēc neviens no augstajiem demokrātijas aizstāvjiem neiedziļinās Latvijas vēsturē, lai beidzot saprastu, ka minoritāte, kuras valoda ir apdraudēta, Latvijā daudzviet esam mēs, latvieši? Mums ir daudz labu vēsturnieku, diemžēl trūkst labu vēstures grāmatu. Varētu kādu nosūtīt uz Briseli, lai mūsu gudrie pamācītāji izlasa, kādas vēsturiskas saites vieno vai šķir latviešus un cittautiešus. Citādi dažkārt šķiet, ka viņi par Latviju zina tikai to, ka tā ir Baltijas jūras krastā.
Pagājis pirmais mēnesis, kopš darbojas rakstnieces Māras Zālītes vadītā un prezidentes izveidotā Valsts valodas komisija, kuras galvenais uzdevums ir latviešu valodas saglabāšana un attīstīšana.
Iepriecina ziņa, ka februārī iznākušajā “UNESCO” atlantā, kurā atspoguļota ap 6000 pasaules valodu situācija, latviešu valoda nav ieskaitīta ne izmirstošo, ne apdraudēto valodu kategorijā. Puse valodu šajā kategorijā diemžēl iekļautas.Valodas patieso apdraudētību jūtam mēs paši — Latvijā dzīvojošie latvieši. Zinām, cik tā piesārņota un literāri nebaudāma. Psiholoģisko diskomfortu manī rada nevis latviski nerunājošs cittautietis, jo viņš, ja vēlēsies, valodu apgūs, bet drausmīgā vairākas valodas apkopojošā žargonā runājošs latvietis, kurš savā dzimtajā valodā vairs neprot pareizi runāt. Kā lai viņam palīdz?
Analizējot kandidātvalstu ērkšķaino ceļu uz ES, manuprāt, apsveicama ir šo valstu solidarizēšanās pret Briseles kungu piedāvāto diskrimināciju lauksaimniecības jomā.
Trīs Baltijas valstu zemkopības ministri parakstījuši kopīgu paziņojumu Eiropas Komisijai, kurā protestē pret ES kandidātvalstis aizvainojošo attieksmi, lai nobīdītu malā Eiropas tirgū konkurētspējīgos Baltijas valstu zemniekus. Baltiešus atbalstījuši arī Polijas lauksaimnieki.
Pārsteidz ES augstais birokrātijas līmenis. To pierāda kaut “SAPARD” projektu iesniegšanas noteikumi. Pagājušajā nedēļā Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienestā no pārstrādes uzņēmumu vadītājiem pieņēma 16 projektu, kurus caurskatīs līdz pat jūnijam, jo katrs projekts esot vismaz 300 lappušu apjomā. Kāds absurds un neiedomājama birokrātija, lai sarežģītu situāciju un vienkāršas lietas kļūtu neiespējamas! Cik cilvēkiem pie šāda projekta jāstrādā, piedevām nav taču nekādu projekta derīguma un naudas saņemšanas garantiju.
Saeimā jūtamas priekšvēlēšanu vēsmas. Otrajā lasījumā pieņemtas izmaiņas alkohola aprites likumā un noteikts, ka veikalos naktīs alkoholu nepārdos. Manuprāt, tas ir bezjēdzīgs lēmums, kura dēļ izputēs daudzi mazie veikali, bet vēl vairosies “točku” ienākumi. Kāpēc Saeima un valdība ir tik bezspēcīga cīņā pret nelegālā un nekvalitatīvā alkohola tirdzniecību? Pretīgi klausīties, kā deputāti debatē — vai alus sekmē jauniešu pieradumu pie alkohola?
Vērojot, cik veiksmīgi latviešu tautas draugs — alus rūpnieks Vitālijs Gavrilovs — nodzirda tautu, cik plaša ir gan alus reklāma, gan tā patēriņš, varētu padomāt, ka Latvijā audzē tikai alus miežus un ka visi zemnieki ar šo rūpalu kļūst bagāti. Tā tomēr nav, jo ne Latvijas mieži, ne apiņi alus ražošanai Gavrilovam nav vajadzīgi. Tāpat kā spirta ražošanai nav nepieciešama mūsu zemnieku labība. Kāpēc iepirkt dārgāk, ja nelegālajai alkohola straumei uz valsts robežas ir zaļā gaisma? Kāpēc ražot kvalitatīvus dzērienus no Latvijas izejvielām, ja negodīgu darboņu kompānija miljonus var pelnīt ar kontrabandu? Ja kāds biznesmenis sariebj vai traucē, viņu var nošaut kā Daini Peimani.
Ko lai dara, ja pēkšņi izsīkst naudas avotiņš? Jāmeklē jauna ādere! Tā, protams, dara mūsu “trūcīgie” parlamentārieši, kuriem Satversmes tiesa liegusi turpmāk saņemt nelikumīgās kompensācijas. Deputāti steidzami nolēmuši rast jaunas kompensācijas un palielināt sev algas. Kāds tam pamatojums? Valsts ekonomiskā izaugsme, jo, lūk, deputātu algas varot palielināt tāpēc, ka pērn valstī vidējā alga bijusi 150 latu, bet šogad — jau 160 latu. Deputāta pamatalgu, izrādās, aprēķina ļoti vienkārši — vidējo algu valstī reizina ar trīs.
Kāpēc deputāti cīnās par kompensācijām situācijā, kad viņu algas ir apmēram desmit reižu lielākas par vidējām pensijām? Ja kompensācijas komunālajiem maksājumiem vajadzīgas cilvēkiem, kuri saņem vairāk nekā pustūkstoti latu mēnesī, kāpēc likums neparedz šādu kompensāciju desmitreiz sliktāk nodrošinātajiem?
Pirmsvēlēšanu aptaujā Latvijas iedzīvotāji visaugstāk vērtē jauno Repšes partiju un kreiso spēku apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Ja Saeimas vēlēšanās atkārtosies Rīgas domes vēlēšanu scenārijs, Latvijai nebūs vajadzīga ne ES, ne NATO, bet Maskava gan.
