Nedēļas sākumā ieelpoju pavasara gaisu un nodomāju: ziema jau atkāpjas — sniegs kūst, saule silda, zeme mostas no sastinguma.
Nedēļas sākumā ieelpoju pavasara gaisu un nodomāju: ziema jau atkāpjas — sniegs kūst, saule silda, zeme mostas no sastinguma. Daba spēlējas ar mums. Tā arī dzīvē — ne visam, ko redzi savām acīm, var ticēt. Ziema vēl aizvien turas pretī pavasarim, un pasaulē valda līdzsvars, pamanoties labo pārvērst sliktajā, un otrādi.
To, ka ir divas lietas, ko vienkāršajai tautai labāk nezināt — kā taisa desas un politiku, pagājušajā nedēļā pierādīja NATO ģenerālsekretāra lorda Džordža Robertsona vizīte Latvijā. Augstā viesa runa bija skaidra un nepārprotama, strikti prasot izmaiņas vēlēšanu likumā un piebilstot, ka “demokrātijas standarti nav nekustīgi”. Šis kustīgums mums liek saprast, ka, iespējams, šī nav vienīgā prasība, kura būs jāizpilda, lai Latvija nepakluptu pie varenās NATO namdurvīm. Protams, savu dziesmu svešā korī nedziedāsi, un mums nav ko apvainoties. Taču pēc šīs vizītes katram skaidrs: Latvijas iekļūšana aliansē krietnu laiku ir tikai valstu augstāko amatpersonu nelielā pulciņā saskaņota lieta. Nav šaubu, Latvijas vārdā jau doti svēti solījumi gan aliansei, gan tās stiprajam balstam — Amerikai.
Pārsteidz, ka tauta kārtējo reizi palikusi “nepieskaitāmās” lomā — savu viedokli pačiepstēt drīkst, bet īstie lēmēji savu darbu jau paveikuši. Sak’, stāviet pie ratiem, mēs pie grožiem! Arī šoreiz publiski vārdu jums nedos, viss jau izlemts bez jums. Tas liecina par prezidentes nelielās “sprinta komandas” sasniegumiem. Laikam, politikā, tāpat kā sportā, ir dažādas svara kategorijas, un katram pašam jāsaprot, kurai piederi.
Nupat noslēgušās olimpiskās spēles liecina, ka arī sports kļūst politisks. Tās saglabāsies vēsturē kā vienas no skandalozākajām, parādot, ka zeltu var izcīnīt ne tikai sporta arēnā, bet arī tiesnešu kabinetā.
Skandāli sākās ar daiļslidošanas sacensībām sporta pāriem, kad kanādieši protestēja pret tiesnešu vērtējumu, piešķirot zelta medaļu Krievijas duetam. Savu panāca, un Starptautiskā olimpiskā komiteja iedeva otru zelta medaļu komplektu arī viņiem. Kanādiešu iemītā taciņa drīz iepatikās arī lietuviešiem, protestējot pret vērtējumu dejās uz ledus. Lietuviešu pāris, kurš amatieros vada pēdējo sezonu, preses konferencē vienā dienā sagatavoja sev labu tramplīnu profesionāļu karjerai. Krieviem netaisnīgas šķita atzīmes frīstailā, tiesāšana hokejā, korejieši skandalēja šorttrekā…
Krievijas amatpersonas paziņojušas, ka “šīs nav olimpiskās spēles, bet farss”, nemeklējot vainu savos sportistos, bet citos apstākļos. Var to uzskatīt par Krievijas “taisnības kāri”, nespējot samierināties brīdī, kad pie kājām mētājas cerību drupas par krietni lielāku medaļu skaitu, taču īsti kārtībā viss nav.
Šķiet, Latvijai nākamajās olimpiskajās spēlēs nevajadzēs samierināties vien ar septīto vietu, jo valstī atklājas līdz šim ar sporta pasauli nesaistīti jauni talanti. Kādā spēkošanās veidā savu varēšanu derētu izmēģināt Natālijai Briedei. Kamēr Valsts ieņēmumu dienests tikai sola pārbaudīt Ekonomikas policijas priekšnieka Viestura Brieža sievas nekustamos īpašumus un ģimenes ienākumus, Natālija atklāj, ka naudu pelnījusi grūtā darbā: “Pamēģiniet stiept somas, kuras sver 200 kilogramu, un vēlāk pārdot to visu tirgū.” Saka, cilvēks savus īstos spēkus parāda ekstremālās situācijās. Strādājot par grāmatvedi un pelnot 125 latus mēnesī, Natālija pat bez dopinga sasparojusies, dažu gadu laikā realizējot tik fantastisku daudzumu Turcijā un Ķīnā iegādāto preču, ka spējusi nopelnīt un pērn iegādājusies ne vien vairākus dzīvokļus Rīgā un zemesgabalu Jūrmalā, bet arī akcijas par 51 tūkstoti latu.
Šī ir tā reize, kad ieviest skaidrību palīdzētu ilgi gaidītā, bet joprojām neieviestā nulles deklarācija. Sava folklora dzimst arī varas gaiteņos, un pārējiem atliek vien klausīties kārtējo pasaku par kaut kur jau dzirdēto naudas pelnīšanas shēmu. Gandrīz gadu ilga Saeimas deputāta Jāņa Urbanoviča 75 tūkstošus vērtās mājas un viņas māsas, pēc profesijas medicīnas māsas, 225 tūkstošus latu vērtās “būdeles” celtniecībai iegūto līdzekļu meklēšana. VID atzina, ka nav iespējams pārbaudīt faktu patiesumu, un nav jābūt gaišreģim, lai arī Natālijas Briedes gadījumā prognozētu līdzīgus pārbaudes rezultātus.
Nelielā haosa ietvarā Rīgā parādījās finiera Kārlis, bet Ulmaņa pieminekļa makets tikai dažas stundas gozējās pretī Rīgas domei. Tas nepatika garāmgājējiem un galu galā neiepatikās arī pārstāvjiem no Pieminekļu padomes, kas pati apstiprināja tā ideju. Kādam Ulda Kurzemnieka veidotais Kārļa Ulmaņa pieminekļa makets atgādinājis kaut kur redzētu Ļeņina pieminekli, un, protestu musināta, Pieminekļu padome atzina, ka nav pieņemams ne pieminekļa augstums, ne attēlotā valstsvīra vecums, neesot izdevusies arī Latvijas kartes interpretācija. Valsts kontūra novietota Ulmanim aizmugurē, kas daudziem šķiet kā necieņas izrādīšana. “Ulmanim taču tā Latvija ir pie pakaļas,” sašutis kāds vērtētājs. Drīzāk tā tas ir tiem, kuri nespēj izlemt — labs vai nepieņemams ir konkrētais makets. Paši apstiprina, bet beigās secina, ka “neizskatās labi”, un kaunīgi aizvāc koka spoku tālāk no tautas acīm.
Tracis iznāca gluži vai pats no sevis, nevajadzēja lieki piepūlēties tiem, kuri vēlējās Ulmani redzēt komplektā ar caru Pēteri zirgā. Ko nu Latvijas zemnieku savienības vadība piedāvās tautai strauji tuvojošās vēlēšanās, ja nekā cita vairs ātrumā padomā nav? Dažam “nākotne iesprūdusi pagātnē un sagājusi pavisam sviestā”.
