Pasaulē galvenais joprojām ir karš Irākā, bet ne mazums svarīgu notikumu aizvadītajā nedēļā bijis tepat Latvijā. Daži no tiem būtiski ietekmēs mūsu mazās valsts tālāko likteni.
Pasaulē galvenais joprojām ir karš Irākā, bet ne mazums svarīgu notikumu aizvadītajā nedēļā bijis tepat Latvijā. Daži no tiem būtiski ietekmēs mūsu mazās valsts tālāko likteni. Cerēsim, ka uz labu.
Tāpat kā savulaik sasteigto un nepārdomāto ideju par Valsts prezidentes pirmstermiņa vēlēšanām, nu valdībā steigšus īstenoja jau iepriekšējās nedēļās radušos ieceri par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) nodošanu premjerministra pārraudzībā. Steiga tik liela, ka nesaskaņoja starpministriju dokumentus un neuzklausīja augstāko amatpersonu viedokli. Pat Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga neizpratnē plecus raustīja, tik vien norādot, ka KNAB jābūt politiski neatkarīgam.
Var jau būt, ka premjers Einars Repše, pārņemot KNAB pārraudzību, cenšas pildīt priekšvēlēšanu laikā solīto un sākt aktīvu cīņu pret korupciju, darot to pēc izdaudzinātā Honkongas modeļa, kur pretkorupcijas institūcija ir tieši pakļauta kādam Ministru kabineta loceklim. Mēs Honkongai pat soli priekšā — mums pašam Ministru kabineta vadītājam. Taču medaļai ir arī otra puse. Esot premjera pakļautībā, KNAB zaudē politisko neitralitāti, un nav garantijas, ka biroja darbību neregulēs kādu politisko spēku interesēs. Jo vairāk tādēļ, ka Latvijā turpinās lielā ierēdņu “tīrīšana”, un KNAB šajā ziņā ir būtiska loma. Galu galā nav arī skaidrs, kā, būdams pakļauts Ministru prezidentam, KNAB spēs pārbaudīt viņu pašu.
Arī otra, ne mazāk svarīga, institūcija aizvadītajā nedēļā dzīvoja pārmaiņu gaidās — nerima diskusijas par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatu un tam piemērotākajiem kandidātiem. Gaisā virmoja divi uzvārdi — Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš un Ministru prezidenta padomnieks Jānis Kažociņš. Vairāk gan sprieda un runāja par Kažociņu, jo viņu SAB vadītāja amatam ieteica Ministru prezidents, to atbalstīja arī Nacionālā drošības padome, ceturtdienas vakarā debatējot un spriežot līdz pat pusnaktij.
Ar šo kandidatūru gan ir problēmas, jo agrāk Lielbritānijā dzīvojušajam latvietim nav ne Latvijas pilsonības, ne piekļūšanas valsts noslēpumiem. Tā gan ir labojama situācija, tomēr vismaz pagaidām Kažociņš par SAB vadītāju netiek. Par tādu netiek arī neviens cits, jo lēmēji ir kā uzburti Kažociņa kandidatūrai. Ja vajag, gatavi pat gaidīt, kamēr viņš kļūs pilsonis (nedēļas nogalē viņam pilsonība piešķirta, lēmums par to drīz stāsies spēkā).
Iespējams, bijušais Lielbritānijas armijas brigādes ģenerālis Jānis Kažociņš būs veiksmīgs SAB vadītājs, tomēr bažas rada viņa politiskā atkarība. Kažociņu SAB vadītāja amatam izvirzīja premjers un strikti lika saprast, ka citas kandidatūras nevajag. Pat likumu mainīja, lai tikai Jānis Kažociņš iekļautos SAB direktora kandidātu lokā. Einars Repše jau atkal mēģina panākt savas partijas biedra iekļūšanu augstā valstiski svarīgā amatā. Nu kā lai nedomā, ka premjers mēģina koncentrēt varu vienās rokās! KNAB viņš vēlas pārraudzīt personīgi, SAB grib uzticēt vadīt savam tuvākajam padotajam, arī ierēdņus no amatiem premjers vēlas padzīt pats, bez jebkādas saskaņošanas vai konsultācijām ar citām iestādēm. Vēl tikai vajadzētu pārņemt Saeimas uzraudzības funkcijas, un lieta darīta — pār visu noteicējs būtu Einars Repše.
Nepatīkama aizvadītā nedēļa izvērtās divpadsmit celtniecības firmām, jo valdība uzdevusi Iekšlietu ministrijai lauzt 17 līgumu par austrumu robežbūves objektu celtniecību. Valsts kontrole un Būvinženieru savienība, izvērtējot austrumu robežas būvniecības izmaksas, konstatējusi, ka vairākiem objektiem tās noteiktas nepamatoti lielas. Piemēram, par Rēzeknes robežsargu skolu valsts pārmaksājusi miljonu latu, par pierobežas ceļu izbūvi — teju trīs miljonus latu. Vieglu roku savulaik parakstot robežas celtniecības līgumus, valsts izšķērdējusi vairāk nekā Aizkraukles novada gada budžets (tas ir ap 2,5 miljonu latu liels). Nu attapušies, ka tā vis tērēt nedrīkst, laiks piebremzēt. Protams, tagad notikušajā vaino iepriekšējos valsts vadītājus, jo līgumi slēgti vēl vecās valdības laikā, bet ko tas vairs līdz, ja vilciens sen aizgājis.
Latvijai godu nedara arī kārtējais skandāls likumsargājošo institūciju sistēmā. Desmit tūkstošu ASV dolāru liela kukuļa saņemšanas brīdī aizturēts Organizētās noziedzības un citu nozaru prokuratūras prokurors Staņislavs Nazarovs. Līdz šim augstākā amatpersona, kura aizturēta par kukuļņemšanu. Aizturētais strādājis ar vairākām tā sauktajām skaļajām krimināllietām, arī uzņēmēja Daiņa Peimaņa un Privatizācijas aģentūras darbinieces Ilonas Skadiņas slepkavības lietām. Nu viņš aizturēts brīdī, kad starpnieks skaitījis prokuroram domātos desmit tūkstošus. Tiesa, pats kukuļa nodošanas fakts nav fiksēts, taču KNAB darbinieki, kuri prokuroru aizturēja, uzskata, ka spēs to pierādīt. Vēl vairāk — KNAB uzskata, ka prokurors prasījis piecdesmit tūkstošu dolāru un ka daļu naudas saņēmis jau iepriekš.
Par kādu krimināllietu Staņislavs Nazarovs naudu saņēmis, KNAB neatklāj, taču neoficiālas ziņas liecina, ka saistībā ar lietu, kurā figurē kādreizējā Rīgas ekonomikas policijas darbinieka Kreslova vārds. Savukārt tas cieši savijās ar nogalinātā Daiņa Peimaņa, kā arī uzņēmēja Māra Millera, kuru mēģināja noslepkavot, vārdu. Šī ķēdīte turpinās gara jo gara. Kas zina, pie kādiem uzvārdiem nonāktu, ja vien prokurors neiekārotu padzīvot “zaļi”. Izskanējuši arī pieņēmumi, ka pret prokuroru vērsta rūpīgi izplānota provokācija, lai viņu “novāktu” no ceļa. Pārāk tuvu Nazarovs esot “pieracies” nevēlamām personām. Lai vai kā, to jānoskaidro tiesībsargājošajām institūcijām, kuras, cerams, to veiks godam.
Karš Irākā turpinās jau divdesmito dienu, amerikāņi rosās Bagdādes priekšpilsētā. Precīzas uzskaites nav, bet upuru skaitu jau lēš vairākos tūkstošos. Diemžēl tie pārsvarā ir mierīgie iedzīvotāji, kuri miruši no neprecīzi mestām bumbām. Vairākus nošāvuši arī sabiedroto spēku karavīri, baidoties no iespējamajām provokācijām. Cik ilgi vēl turpināsies šis neprāts, kas kā gaļasmašīna maļ cilvēku dzīves un likteņus? Sabiedroto vadība prognozē, ka cīņas būs ilgākas, nekā sākotnēji plānots, tomēr līdz vasarai Huseina režīmam gals klāt. Taču skeptiķi prognozē, ka beigas tik drīz nav gaidāmas un karš ASV nesīs nevis uzvaru, bet gan pamatīgu ekonomisko un politisko krīzi.
Spītējot karam, amatu dalīšanai un pārējām nebūšanām, arvien jūtamāks kļūst pavasaris. Šinīs dienās to vēl nomākt cenšas ziema, tomēr gadalaiku maiņa nav novēršama. Šajā brīdī karš un politika liekas tik tālu!
