Karš, kura draudu gaisotnē dzīvojām pēdējās nedēļās, sākās 20. marta rītā. Kaut man nebūtu vajadzējis šos vārdus rakstīt!
Karš, kura draudu gaisotnē dzīvojām pēdējās nedēļās, sākās 20. marta rītā. Kaut man nebūtu vajadzējis šos vārdus rakstīt! Tomēr pasaules notikumu gaitai un vēsturei, kuras veidotāji mēs visi esam, ir savi likumi — gan nerakstīti, gan rakstīti, tikpat seni kā pati pasaule.
Garus divpadsmit gadus pasaules sabiedrība gaidīja, lai Irākas prezidents Sadams Husens pilda ANO rezolūcijas un ne tikai pārstāj bruņoties, bet arī iznīcina valstī saražotos bakterioloģiskos, ķīmiskos un kodolieročus. Uz Irāku kontrolēt brauca neskaitāmas ANO inspektoru grupas, bet rezultātu nebija. Pa šiem gadiem Irākā izveidojās īsta diktatūra. Huseins ik pa brīdim uzbruka kaimiņvalstīm, bet Irākā nogalināja tūkstošiem savu pretinieku.
ASV spiesti dzīvot četri miljoni irākiešu, kuri pametuši dzimteni bailēs no Huseina. Viņi tagad gandarīti, ka ASV nolēmušas darīt galu ilgajai diktatūrai, jo cer atgriezties brīvā un demokrātiskā Irākā.
Huseins var tēlot vilku avs ādā, jo pasaules vērtējumā viņš nav uzbrucējs, bet cietējs. Briesmīgs ir diktatora lāsts kristiešiem, kuri, lūk, uzbrukuši tik miermīlīgai zemei… Vai musulmaņi nezina, ka nolādējums skar pašu tā izteicēju — tas kā bumerangs atgriežas un ķer lāsta raidītāju.
Ja Huseins būtu valsts vadītājs, kuram rūpētu Irākas tauta, viņš varēja izmantot ASV piedāvājumu kopā ar dēliem emigrēt, un kara Irākā nebūtu.
Viņš nebūtu ne pirmais, ne pēdējais diktators, kurš savas valsts labā šādu iespēju izmantotu. Tā savulaik rīkojās arī tagadējās Kongo Demokrātiskās Republikas vadītājs, Centrālāfrikas imperators, Paragvajas, Ugandas un citi prezidenti. Huseins drīzāk parādījis savu īsto — gļēvuļa un liekuļa — dabu, jo viņš slēpjas aiz civiliedzīvotāju mugurām.
Briesmīgs ir fakts, ko apliecina kara zonā esošie žurnālisti: irākieši savu kara objektu aizsardzībai izmanto “dzīvos vairogus” — paši savas sievietes un bērnus. Vai var būt kas šausmīgāks? Par tādu rīcību Huseins pelnījis nevis izraidīšanu, bet gan Hāgas kara tribunāla tiesu.
Pasaule, protams, sadalījusies divās daļās — vieni kara sācējus nosoda, otri uzskata, ka ASV citas izejas nebija. Domāju, ka otrajiem taisnība, citādi vēl pēc gadiem desmit nekādi pazemes bunkuri neglābtu varbūt pat visu civilizāciju, jo no Irākā saražotajiem bakterioloģiskajiem ieročiem nepaglābtos ne cilvēki, ne dzīvnieki — ne virs zemes, ne ūdeņos, ne gaisā. Un kāda tad būtu pasaule? Huseins savu laiku būtu nodzīvojis pēc principa: aiz manis kaut ūdens plūdi.
Karš nenorit tādā triecientempā, kādu ASV bija plānojušas, bet amerikāņu un viņu sabiedroto spēki neatlaidīgi virzās uz Bagdādi. Iespējams, ka tas var būt arī pasaules miera beigu sākums.
Ja Huseins sāks brēkt pēc palīdzības, patlaban malā stāvošās lielvalstis — Ķīna, Japāna un īpaši Krievija — var šajā karā iesaistīties. Tad jau tas būs Trešais pasaules karš, varbūt pēdējais uz planētas Zeme…
Latvija vēl pirms kara sākuma pieņēma pārdrošu un arī drosmīgu lēmumu piedalīties Irākas atbruņošanas karā. ASV prezidents to atzinīgi novērtēja, lai arī viņš saprot, ka tas ir tikai mazas skudriņas pakalpojums, tomēr šī solidārā rīcība pasaules vadošajai lielvalstij šoreiz ir nozīmīga.
Mēs esam pamanīti, un tas ir galvenais. Lai gan mūsu armijā, atvainojiet, ir pusotra tanka un pāris helikopteru, tas šoreiz nav noteicošais. Uz Irāku dosies speciāli sagatavotas militāro mediķu, sapieru un policistu grupas. Apmēram viena rota. Tas no armijas budžeta prasīs prāvus līdzekļus, bet Latvija tam ir gatava.
Netrūkst arī brīvprātīgo. Visi jau nevar rīkoties pēc runča Leopolda principa, jo Huseina vārdu krājumā diezin vai ir vārdi — dzīvosim draudzīgi!
Latvijā par eksistenci pagājušajā nedēļā kārtējo reizi cīnījās pensionāri, piketējot pie Saeimas nama un deklarējot savas prasības. No 499 tūkstošiem pensionāru gandrīz desmitā daļa saņem tikai minimālo pensiju — no 33 līdz 45 latiem mēnesī. Lielajam vairumam ir ap 60 latiem, tikai deviņiem tūkstošiem vecļaužu — 88 lati mēnesī. Vecie cilvēki dzīvo, labi nepaēduši, bailēs no slimībām un izlikšanas no dzīvokļiem. Pēdējos gados savas mītnes zaudējuši ap sešiem tūkstošiem pensionāru, galvenokārt Rīgā. Protesta akcijā izskanēja doma — vienīgais glābiņš un bezrūpīgas dienas gaidāmas tikai… kapsētā.
Labklājības ministre Dagnija Staķe, apgalvodama, ka Latvijas pensiju aprēķināšanas mehānismu Eiropas Savienība atzinusi par labu, vienīgi pensijas esot par mazām, izraisīja sašutuma vētru. Vecie cilvēki jutās kā ar darvu aplieti. Vai tiešām viņiem taisnība, un valdība tikai gaida, lai pensionāri iznīkst?
Beidzot no amata atbrīvots veselības ministrs Āris Auders. Izskan viedoklis, ka šo posteni varētu ieņemt nevis ārsts, bet godīgs un talantīgs organizators, kurš nezagtu un neapkrāptu ne valsti, ne pacientus. Cerēsim, ka šādu cilvēku Latvijā tomēr atradīs un ka viņu nevajadzēs “izrakstīt” no ārzemēm.
Irākā plosās smilšu vētras, bet Latvijā — cīruļputenis. Sācies pavasaris. Zied sniegpulkstenītes, zemnieki gatavojas pavasara darbiem, pilsētnieki plāno atvaļinājumus. Pie mums dzīve turpinās, lai arī citur pasaulē karo.
