Aizvadītajā nedēļā pasaulē ar plašu rezonansi izskanējis Latvijas vārds.
Aizvadītajā nedēļā pasaulē ar plašu rezonansi izskanējis Latvijas vārds.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga darba vizītē ASV, tiekoties ar tās prezidentu Džordžu Bušu, iemantoja viņa un arī vienkāršo amerikāņu cieņu ar savu paziņojumu, ka ne tikai Latvija, bet visas desmit Eiropas Savienības kandidātvalstu atbalsta ASV nostāju pret Irāku, pieprasot tai līdz 1. martam iznīcināt kodolieročus, lai novērstu Trešo pasaules karu. Tikšanās laikā mūsu šarmantā prezidente tā apbūra ASV vadītāju, ka viņš smaidīja vien.
Nelabvēļi, kuru vidū īpaši izcēlās Francijas prezidents Žaks Širaks, gan šīs draudzīgās abu valstu vadītāju attiecības vērtēja skeptiski. Toties amerikāņi, īpaši darījumu ļaudis, interesējas par Latvijas ekonomiku un precēm, par to, kā varētu nodibināt biznesattiecības. Pēc Širaka netaktiskā izteiciena, ka kandidātvalstīm šādā situācijā labāk būtu paklusēt, amerikāņi pat paziņoja, ka savu atvaļinājumu šovasar pavadīs Rīgā, nevis Parīzē… Protams, ko gan viņi vēl nav redzējuši Parīzē, bet Rīga neapšaubāmi viņu skatījumā ir kas jauns un pat eksotisks.
Svarīgi, ka mazā Latvija, kamēr lielvalstis Vācija un Francija vēl domā, kurā pusē izdevīgāk nostāties, drosmīgi deklarē savu atbalstu ASV.
Patīkami, ja labu var atdarīt ar labu — kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mūsu valstij allaž labvēlīgi bijuši abi ASV prezidenti — gan Bils Klintons, gan Džordžs Bušs. Bušs tagad gatavs runāt ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, lai darītu galu samilzušajai Ventspils naftasvada problēmai.
Priecē, ka Latvijas lielo politiku patlaban virza sievietes — prezidente Vaira Vīķe—Freiberga un ārlietu ministre Sandra Kalniete. Abas nolēmušas oficiāli neprotestēt pret Širaka izteikumiem, sak’, miers baro — nemiers posta. Francijas prezidents, kurš vēl nesen pats bija sajūsmā gan par mūsu prezidentes franču valodas zināšanām, gan personīgo pievilcību, savās emocijās drīzāk atgādina greizsirdīgu franču mīlētāju, nevis gudru politiķi.
Netrūkst svarīgu notikumu arī pašu mājās. Aizvadītas pirmās simts dienas jauno laiku gaisotnē. Strīdīgas, smieklīgas, veiksmīgas un pavisam apmākušās. Ko var gribēt — šoziem tik maz saulainu dienu.
Pēc vairāku stundu debatēm pirmajā lasījumā Saeimā pieņemts šīgada budžeta projekts. Opozicionāru koris pēkšņi sāka dziedāt vienbalsīgi, apgalvojot, ka tas esot sliktākais valsts budžeta projekts teju kopš pasaules radīšanas. Protams, naudas ir tikai tik, cik tās ir. Bailēs no Repšes “jaunās slotas” decembrī un janvārī valsts budžetā manāmi (pat par 18 miljoniem) pieauguši ieņēmumi no nodokļiem.
Atcerēsimies, ka jau iepriekšējā valdība ieplānoja Latvijai līdz šim neparedzētus izdevumus — šogad 21 miljons latu mums jāatvēl Eiropas Savienībai un 36 miljoni — NATO. Tādas nu ir starptautiskās prasības, kuras mums jāpilda, un velti tagad Jānim Jurkānam klaigāt par to, ka būsim apbruņoti līdz zobiem. Pēc iestāšanās naudu saņemsim arī mēs, tāpēc pāris gadu jādzīvo taupīgāk. Nauda tomēr atrasta policijas darbinieku algām, no 1. jūlija algas lielākas būs arī mediķiem. Veselības aprūpei naudas būs vairāk arī pēc slimokasu un diezgan lielā skaita medicīnas funkcionāru atbrīvošanas. Nelabvēļi Repšem atgādina par 400 miljoniem latu, kurus viņš solījis Valsts kasei pēc kontrabandas izskaušanas un iekasējot noblēdītos nodokļus. Pāris mēnešos ar Šveices pulksteņa smalkajam mehānismam līdzvērtīgi veidoto kontrabandas mafiju Latvijā, manuprāt, galā netiktu ne Dievs, ne velns, kur nu vēl saujiņa jaunu politikā nepieredzējušu cilvēku. Visam vajadzīgs laiks.
Patlaban naudas trūkst pašvaldībām, veselības aprūpei, zemniekiem, kultūrai… Bet tā taču ir bijis vienmēr, neatceros, vai kādas valdības laikā kaut viena nozare bijusi apmierināta — vienmēr visiem bijis par maz.
Beidzot sadalījusies Jāņa Jurkāna Saeimas frakcija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā ” (PCTVL). Viņam pievienojušies pat četri “Līdztiesības” pārbēdzēji. Tagad no parlamentā ievēlētajiem 25 PCTVL deputātiem 17 darbosies Jurkāna Tautas saskaņas partijas frakcijā.
Vēl rudenī pirms vēlēšanām šādu pavērsienu “bišu” draudzīgajā stropā Jurkāns kategoriski noliedza. Tā nu redzam, vai varam ticēt pieredzes bagāta politiķa vārdam, kurš tagad ir viens no agresīvākajiem jaunās valdības kritizētājiem. Jurkāna kungam nevajadzētu mētāties ar neizpildāmiem solījumiem, mācot dzīvot citus. Lai gan viņš liekulīgi apgalvo, ka ir par Latvijas iestāšanos ES un NATO, tajā pašā laikā paziņo, ka atbalstīs valdību tikai tad, ja tā iesaldēs izglītības likumu un ja 2004. gadā cittautiešu skolās nevajadzēs mācīties latviešu valodā.
Pēc Jurkāna līdzšinējās darbības un viņa vizītēm Maskavā zinām, ka viņa ilgu pilnais skats allaž vērsts Krievijas, ne ES virzienā. Kāpēc gan tāds piedāvājums “atbalstīt” Repšes valdību? Līdz šim Repše ar valdības lietām ticis galā ar pozīcijas deputātu spēkiem. Šaubos, vai viņš jebkad sadarbosies ar “uzlabotajiem” šķēlistiem un jurkāniešiem.
Tomēr nezināmi politiskie zemūdens aisbergi Latvijā veidojas. Neticu, ka ilgi klusēs Andris Šķēle. Kāpēc partija “Jaunais laiks” tik ļoti cenšas nomainīt “Latvenergo” vadību? Vai tur slēpti visvairāk ieinteresēts Pirmās partijas miljonārs Ainārs Šlesers? Savulaik Andrim Šķēlem šo “kumosiņu norīt” aizkavēja sociāldemokrāti. Varbūt kādam citam izstrādāts smalkāks “Latvenergo” “prihvatizācijas” projekts? To rādīs laiks.
Valstī pēc dažu gadu klusēšanas atkal dumpojas zemnieki. Pirmo nemieru organizētājs 1997. gadā Andis Kāposts, kurš nu pats ir Saeimas deputāts, gan atzīst, ka protesta akcijas ir mēnesi par vēlu, jo nu jau budžetā ir gandrīz neiespējami ko mainīt. Deputātos nokļuvušais nemiernieks manāmi pieklusis, jo droši vien jūtas zemnieku priekšā vainīgs. Varbūt, redzot tuvāk, cik Latvijas valdības maizes garoza bieza, tomēr saprot situācijas nopietnību laukos un arī to, ka desmit gados iedibināto kārtību, kura bija vērsta uz lauku izputināšanu, nevar tik viegli mainīt.
