Dabā valda sajukums. Pēc lielā sala sācies pavasarīgs atkusnis, līst, pludo ielas, no jumtiem gāžas kūstoša sniegā lavīnas, apdraudot cilvēku dzīvību un apgrūtinot namsaimnieku ikdienu.
Dabā valda sajukums. Pēc lielā sala sācies pavasarīgs atkusnis, līst, pludo ielas, no jumtiem gāžas kūstoša sniegā lavīnas, apdraudot cilvēku dzīvību un apgrūtinot namsaimnieku ikdienu. Ja dienas būtu garākas, varētu padomāt, ka ir nevis janvāris, bet marts.
Pasaulē nemierīgi. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs nopietni gatavojas karot ar Irāku. Viņa nodomam pretojas mieru mīloši ļaudis. Sestdien 23 pasaules valstīs, ieskaitot ASV, Krieviju un Japānu, notika plašas pretkara demonstrācijas. Cilvēki saka karam “nē”! Vardarbība rada vardarbību, kad sāksies karš, tajā iesaistīsies ne tikai divas valstis, var izcelties milzīgs Trešais pasaules karš, tāpēc to nedrīkst pieļaut.
Latvijas valdību satrauc vairākas problēmas ārpolitikā un iekšpolitikā. 20. septembrī notiks referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Aptaujas liecina, ka lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir eiroskeptiķi. Tas tāpēc, ka cilvēkiem trūkst informācijas par ES, daudzi nesaprot, ka Latvijai cita ceļa vairs nav. Līdz septembrim vēl laiks, daudz kas var mainīties.
Domāju, ka eiroskeptiķu skaits samazināsies arī pēc Krievijas nupat izdarītā spiediena uz Latviju — paziņojuma, ka šogad Latvijai nedos naftu. Par šo Krievijas lēmumu sarūgtināts Ventspils mērs Aivars Lembergs, jo naftas tranzīta liegums caur Ventspili ietekmēšot tūkstošiem krievvalodīgo cilvēku, kuri nodarbināti šajā nozarē. Viņš pieļauj, ka Krievija var mums nepiegādāt arī gāzi.
Lembergs izpētījis, ka uz katru eksportējamās naftas tonnu Krievija, atteikdamās no Ventspils, zaudēs apmēram četrus dolārus. Ko tur piebilst — bagāts, acīmredzot Krievija sevi par tādu uzskata, dara, kā grib, nabags — kā iznāk…
Miera nav arī mūsu valsts iekšpolitikā. Jaunā valdība milzīgā ātrumā pieņem pat kuriozus lēmumus. Nu jau pierasts, ka vai ik dienu no amata atstādina kādu amatpersonu. Ar vienu izņēmumu atlaista “Latvenergo” padome, sāktas dienesta izmeklēšanas. Kā saka, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.
Apsveicama ir iekšlietu ministra Māra Gulbja vēlme ātrāk tikt galā ar automašīnu zagļiem. Taču ne metode! Tiklīdz viņš paziņoja, ka policija kā ēsmu autozagļiem noliks dārgu auto, lai izsekotu, kā un kas to nozog, nākamajā naktī nozaga trīsreiz vairāk mašīnu nekā parasti. Acīmredzot zagļi ministram gribēja pierādīt, ka nav ar pliku roku ņemami.
Nesaskaņas valda partiju starpā. Viens otram sākuši traucēt pat līdz šim vienotie jurkānieši, ždanokieši un rubikieši, jo apvienībā “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” radusies šķelšanās. Rubiks grib legalizēt komunistisko partiju, Ždanokai nepārtraukti jācīnās par nabaga apspiesto krievu tiesībām Latvijā, līdz Jurkāns, kā tomēr eiropeiski domājošs politiķis, sapratis, ka ar tādiem ceļabiedriem Eiropā netikt. Tāpēc Jāņa Jurkāna bloks un Tautas saskaņas partija izstrādājuši jaunu programmu, kuru ar saviem parakstiem apliecinās šī dokumenta atbalstītāji. Jurkānieši saprot, ka Latvijas vienīgais ceļš ir kopā ar ES un NATO, viņu līdzšinējie partneri domā pretēji. Tāpēc šī trīsvienība nonākusi uzskatu krustcelēs, kur viņu ceļi acīmredzot šķirsies.
Ne mazākas problēmas ir arī sociāldemokrātiem Rīgas domē. Dainis Īvāns sociāldemokrātu domes sēdē paziņoja par jaunas koalīcijas veidošanu. Tam pretojas tēvzemieši, bet jurkānieši piekrīt.
Kā rijīga līdaka karūsu dīķī rīkojas Rīgas domes priekšsēdis Gundars Bojārs, tāpēc izskan viedoklis par viņa nomaiņu. Kā vēsta laikraksts “Diena”, viņš iejaukts vairākos skandālos un pārkāpis likumu, lai sev gūtu kādu labumu. Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudē konstatēts, ka Bojārs, balsojot par 7,5 miljonu dolāru galvojuma izsniegšanu prāmja iegādei, vairākkārt pārkāpis likumu. Kā amatpersona viņš to nedrīkst darīt. Par tādu pārkāpumu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Nelikumīgi Bojārs rīkojies, arī pieņemot lēmumu par firmas “Rīgas jūras līnija” akciju iegādi un citos jautājumos.
Sociāldemokrātiem tāda rīcība godu nedara, un visiem redzams, kā par savu partiju kaunas Dainis Īvāns, kurš pēc Atmodas atplūdiem tik ilgi nevarēja izlemt, kurai partijai pievienoties. Īvāna izvēle acīmredzot bijusi neveiksmīga, partija sašķēlusies, neiekļuva Saeimā, un ar īpašiem nopelniem tā nevar lepoties arī Rīgas domē.
Par “bārenīti” kļuvusi Tautas partija, jo tās “tēvs” Andris Šķēle 45. dzimšanas dienā sniedza savu pēdējo izrādi politiskajā teātrī — Saeimā. Jurkāns teica, ka Latvija zaudējot lielu politiķi, es domāju — lielu aktieri! Savā atvadu runā “dārgais aizgājējs” vairākas reizes lietoja vārdu “iedēstīt”. Ne ābelīti vai rozi dārzā, bet daudz globālākas vērtības — iedēstīt cilvēkos pārliecību, iedēstīt sabiedrībā zināmu mieru un rimtumu… Lai viņa vēlmes piepildās!
Šķēle man nekad nav bijis autoritāte, tomēr jāatzīst, ka tautai ar viņu bija diezgan interesanti — nekad nevarēja paredzēt, kādus stiķus izstrādās. Labi, ka viņam no politikas izdodas aiziet ar cieņu, jo šādās reizēs politiķi parasti atgādina žurkas, kas bēg no grimstoša kuģa. Šķēles kuģis, domāju, nenogrims, tikai gūs citu veidolu. Tautā šo politiķi gan ceļ debesīs, gan nogrūž ellē. Visu, gan labo, gan slikto, ko viņš paveicis, izgaismos laiks. Neticu, ka Šķēle politikā nekad vairs neatgriezīsies.
Ar nepacietību gaidīju svētdienas vakaru, lai televīzijā noskatītos “Likteņa līdumnieku” pirmo sēriju. Filmas varoņu dzīve risinās pēc mūsu novadnieka rakstnieka Vladimira Kaijaka romāna “Enijas bize” motīviem, scenārija autore — rakstniece Māra Svīre. Abus literātus labi pazīstam un mīlam, tāpēc seriāls liksies vēl interesantāks. Pēc pliekanajiem ārzemju filmu sižetiem ekrānā ieraudzīju zaļu zāli, dzīvus, emocionālus cilvēkus, lielas kaislības un tikpat lielu nodevību. Viss kā dzīvē, jo notiek mūsu mazajā Latvijā.
