Kā negaiss no salā sastingušajām janvāra debesīm nedēļas sākumā nogranda ziņa, ka valdības ministri sev trīs reizes palielinājuši algu.
Kā negaiss no salā sastingušajām janvāra debesīm nedēļas sākumā nogranda ziņa, ka valdības ministri sev trīs reizes palielinājuši algu.
Te tev nu bija pašu deklarētā taupība visās vietās un lietās! Ministrijām pieprasa “savilkt jostas”, bet paši sev pilda kabatas. It kā jau ar prātu varētu saprast — algas ministriem nav paaugstinātas kopš 1997. gada, un rīdzinieku atalgojuma kontekstā varbūt arī nav tik milzīgas. Taču vienkāršā tauta, kura tādu naudu kā ministri mēnesī pat trijos gados nedabū redzēt, šādu rīcību nesapratīs. Repšes labi sāktais var pārvērsties čikā ar šo vienu lēmumu vien.
Arī bijušā premjera Andra Bērziņa valdīšanas laikā ministri ik pa laikam ierosinājuši palielināt algas, tomēr tas nav pieļauts, kamēr nav palielinātas pensijas un algas skolotājiem un medicīnas darbiniekiem. Un ko gan jaunā valdība jau būtu sasniegusi? Iekasējusi nodokļos kaut vienu lieku miljonu? Bet solīts taču 400! Vienīgi amatpersonu “galvas ripojušas”, bet nav jau zvanīts, ka vietā ieliktās būs labākas.
No valdības pagājušajā nedēļā steidzamības kārtā pieņemtajiem likumu grozījumiem saistošākās šķiet izmaiņas likumā “Par pašvaldībām”, proti, ka turpmāk padomju un domju komiteju sēdes būs atklātas. Grozījumus sagatavojis īpašu uzdevumu ministrs reģionālās attīstības un pašvaldību lietās Ivars Gaters. Viņš to pamato ar nepieciešamību nodrošināt pašvaldību darba atklātumu un caurspīdīgumu. Pašvaldības pieņēmušas ievērojamu skaitu nelikumīgu lēmumu, kuri ierobežo iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu iespējas iepazīt pašvaldību darbu, operatīvi reaģēt uz pašvaldību nelikumībām.
Līdz šim nozīmīgākā spriešana un lemšana jeb, kā mēdz teikt, “matu skaldīšana” un “šķēpu laušana” ir notikusi tieši komiteju sēdēs, kurās žurnālistiem piedalīties nebija ļauts. Tāpēc padomes vai domes sēdē atlika tikai formāli jautājumu izskatīt un nobalsot. Publiskot iebildumus presē un mēģināt lēmumu nobremzēt vairs nebija iespējams. Žurnālistiem un citiem dalībniekiem nebija lemts arī uzzināt, kāds ir katra deputāta viedoklis, kurš labs vai slikts ierosinājums palicis bez ievērības, kādi mēģinājumi lobēt vienu vai otru lēmumu izskanējuši, kādi argumenti bijuši noteicošie konkrētā lēmuma pieņemšanai.
Tieši otrādi — domes sēdi bieži vien varēja izmantot kā tribīni, lai publiski, presei klātesot, domnieks paustu populistisku viedokli, piemēram, atteiktos no prēmijas vai deputāta darba samaksas.
Iedzīvotāji uz pašvaldību sēdēm neiet, kaut tās ir atklātas. Neies arī uz komiteju spriešanām, taču žurnālisti ies, un tas nu deputātiem nemaz nepatīk. Bet būs vien “krupis jānorij”. Nav, protams, garantijas, ka ieinteresētās personas neizmantos individuālo metodi — deputāta “pirmapstrādi” vēlamajā virzienā vēl pirms komitejas sēdes…
Sals. Šī tēma pa nedēļu jau “apsūkāta” kā lāsteka pavasarī. Latvijā ziema vienmēr atnāk kā stihija. It kā mēs nezinātu, ka dzīvojam klimatiskajā zonā, kurā ir izteikti četri gadalaiki. Tātad vajadzīgs katram atbilstošs apģērbs, mājoklis, inventārs. Bet mums kā nav, tā nav.
“Staburags” šoziem kļuvis par apkures problēmu risinātāju Pļaviņās un Jaunjelgavā. Nepaiet ne diena, kad nesaņemtu kādu sūdzību vai satrauktu tālruņa zvanu. Atkal sāk kļūt aktuāls Godmaņa krāsniņu variants, jo nodrošināt normālu centrālapkuri amatpersonas nespēj vai negrib.
Te nu labi redzam, ka ieguvējas ir pašvaldības, kuru uzņēmumi ņem kredītus, maina siltumtrases caurules, pārbūvē katlumājas. Nevienas sūdzības šoziem nav no aizkraukliešiem, arī no koknesiešiem. Kaut dārgāk jāmaksā, bet siltums ir.
Īsta ziema — sakām par janvāri. Bet kur tad paliek apgalvojumi, ka uz Zemes pašlaik valda siltumnīcas efekts, kas izraisa globālo sasilšanu? Vidējās temperatūras pasaulē patiesi paaugstinās, taču vai tas nozīmē arī galējību amplitūdas palielināšanos: arvien karstākas vasaras un aukstākas ziemas? Atbildēt nespēj pat pieredzējuši klimatologi.
Arvien apšaubāmāks šķiet arī ārzemju firmu bizness “laulību prognozes”, kad saderinātajiem piedāvā noteikt saulaināko un jaukāko dienu kāzām pat gadu uz priekšu. Ir cilvēki, kuri tam tic, tāpat kā ikdienas laika prognozēm, kuras bieži vien ir tik kļūdainas, ka spēj kaitināt un rada vielu anekdotēm.
No aizvadītajā nedēļā izlasītā mani visvairāk satrauca žurnālā “Klubs” publicētā intervija “Kononovs pret SAB”. Centrālcietumā sēdošais kārsavietis, kurš tur ievietots saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītāja Vjačeslava Liscova slepkavību, apgalvo, ka “SAB (Satversmes aizsardzības birojs — aut.) ir īsta slepkavu, kontrabandistu banda, kas aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz”. Apgalvots, ka arī viņš pats maksājis SAB vadītājam Lainim Kamaldiņam.
Var jau raudzīties uz šādiem izteikumiem no viedokļa, ka cietumā nonācis cilvēks aiz atriebības apmelos pat radiniekus, kur nu vēl valsts amatpersonas. No otras puses, par vainīgu uztaisītajam vairs nav ko zaudēt — var riskēt, arī patiesību paužot, ja vien nebaidās kādudien kamerā nepamosties…
Tomēr šāda publiska intervija presē — tā nav “plika” sensācija, bet simptomātiska liecība, ka Latvijā korupcijas taustekļi aizstiepušies līdz pašai augšai. Vēl par maz tie apcirsti. Māc šaubas, vai kāds vispār spēs tos nocirst tā, lai nekad vairs neataugtu.
Pārmaiņas iekšlietu struktūrās turpinās. Nupat par Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru kļuvis Valsts policijas šefs Juris Rekšņa. Cilvēks, kurš vismaz televīzijas un fotokameru priekšā uzvedas kā runcis Leopolds no krievu multiplikācijas filmas, it kā teikdams: “Zēni, nu dzīvosim draudzīgi!”. Nu arī pats nesaprot, vai jauno amatu traktēt kā paaugstinājumu vai pazeminājumu… Mēģinājumi sadzīvot šādās iestādēs var beigties kā graudam starp diviem dzirnakmeņiem.
Diena kļuvusi nedaudz garāka. Rīts vairs nav tik tumšs un vakars neuzkrīt pēkšņi kā katla vāks. Tipinām uz pavasara pusi, kaut sniega kupenas to slēpj kā zemes dzīles vērtīgas iegulas.
To šobrīd mums vajag visvairāk: apziņu, ka viss labais būs ātrāk, ja paši tam ticēsim. Centīsimies noticēt!
