Kad Adventes vainagā iedegtas trīs sveces, Ziemassvētku smarža un prieks strāvo kaut kur pavisam līdzās.
Kad Adventes vainagā iedegtas trīs sveces, Ziemassvētku smarža un prieks strāvo kaut kur pavisam līdzās. Šajā laikā daudzi cenšas sasildīt arī citus, un tas ir pats skaistākais. Labdarības pasākumi, dāvanas un mīļi vārdi, kaut vai cimdu pāris sildīs nosalušas rokas, un silti kļūs arī kādai vientuļai sirdij.
Pagājušās nedēļas nogale iezīmē vēsturisku pagriezienu, noslēdzot Eiropas Savienības paplašināšanās procesu. Piecpadsmit dalībvalstu līderi apstiprināja paveicamo pasākumu plānu desmit kandidātvalstīm, ieskaitot Latviju, lai tās kļūtu par pilnvērtīgām savienības dalībvalstīm 2004. gada 1. maijā. Atceroties šī jautājuma risināšanai veltītos pūliņus, kuri Latvijai prasījuši ne vienu vien piekāpšanos, varētu teikt, ka tas ir lielu mērķu piepildījums.
Sammita noslēguma paziņojumā teikts, ka desmit kandidātvalstu laikā no 2004. līdz 2006. gadam saņems 40,4 miljardus eiro (24,2 miljardus latu) finansējumu. Vēl nedēļas sākumā dažas valstis pauda neapmierinātību gan ar ES izvirzītajiem noteikumiem, gan naudas lietām, bet neviena nevēlējās ieiet vēsturē kā vērienīgās paplašināšanās izjaucēja.
Finansiāli Baltijas valstis ir lielākās ieguvējas, jo uz iedzīvotāju pirmajos trijos gados pēc uzņemšanas atvēlēti 345 — 385 eiro. Polija ieguva papildu 108 miljonus eiro Šengenas robežas uzlabošanai, turpretī tā nesaņēma papildu līdzekļus situācijas atvieglošanai valsts finansēs pirmajos gados pēc uzņemšanas. Kopējais finansiālais guvums Polijai ir 167 eiro uz iedzīvotāju. Slovēnija iegūs 124, bet Čehija — 73 eiro uz iedzīvotāju.
Pēc veiktajām aptaujām, pēdējo triju gadu laikā mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju pauduši atbalstu ES. Šogad eirooptimistu skaits palielinājies. Tomēr var gadīties, ka sapnis par Eiropu izplēn kā gaistošas ogles, ja latvieši nākamgad paredzētajā referendumā tomēr pasaka “nē”, pat neraugoties uz integrācijai iztērētajiem simtiem miljonu latu.
Bez tautas teiktā galavārda vēl palikuši tikai daži “ja” — ja esošās ES dalībvalstis 2003. gada 16. aprīlī Grieķijā parakstīs pievienošanās līgumu, ja nebūs aizķeršanās ar līguma ratifikāciju, varam uzskatīt, ka gandrīz jau esam Eiropā.
Valdības mājā viena no galvenajām tēmām vēl aizvien ir nauda. Budžeta apspriešanas gaitā jaunā valdība vispirms sākusi samazināt ministriju izdevumus. No tā čiks vien iznācis — ministrijas sarēķinājušas, ka varētu samazināt tēriņus tikai par 14 miljoniem latu, savukārt prioritāšu sarakstā ietverto pasākumu apmaksa no budžeta papildus prasītu 223,5 miljonus latu. Tas palielinātu budžeta deficītu līdz septiņiem procentiem no iekšzemes kopprodukta, radot nopietnas bažas par Latvijas ekonomisko stabilitāti valstij tik nozīmīgajā nākamajā gadā.
Valdībai nekas cits neatliek, kā turpināt meklēt kompromisu starp vajadzībām un iespējām. Repšes valdība nolēmusi vispirms apspriest un akceptēt prioritātes, tad atbilstoši koriģēt ministriju bāzes izdevumus. Kaut vai tāds jauno laiku sākums — budžetu nu rēķinās no otra gala. Lai pierādītu valdības darboties spēju, viens no rādītājiem ir tas, vai tā varēs mākslīgi nepalielināt budžeta izdevumu daļu, pat ja nāksies upurēt politiķu viscēlākos mērķus.
Vienlaikus ar valdības akceptēto Iekšlietu ministrijas struktūru darbinieku algu palielināšanu policisti vērienīgi demonstrē sabiedrībai savu morālo stāju. Nedēļas laikā aizturēti astoņi narkotiku skandālā iesaistīti policijas darbinieki, un tādu savu kolēģu masveida iesaistīšanos noziedzīgās darbībās neatceras pat policisti ar 40 gadu darba stāžu. Pēdējais līdzīgais gadījums noticis 80. gadu vidū, kad par sadarbību ar nelegālajiem zelta uzpircējiem notiesāja vairākus Rīgas ekonomisko noziegumu apkarotājus.
Lielai daļai sabiedrības šis fakts nebūt neizraisa izbrīnu — sen jau zināms, ka policija Latvijā narkobiznesu nevis bremzē, bet attīsta. Daudzi skaļi pauž: “Vai kaut kas vēl bezjēdzīgāks ir iedomājams — tiesiskā valstī prasa lielākus līdzekļus noziedznieku uzturēšanai!”. Atkal karote darvas trāpījusi lielā medus mucā, un kārtējo reizi astoņu cilvēku dēļ jācieš visai policijai.
Iekšlietu ministrs Māris Gulbis atzīst, ka ir šokēts, bet notikušais viņā nostiprinājis pārliecību, ka ātras un kardinālas reformas iekšlietu sfērā ir absolūti nepieciešamas. Jauna slota tīri slauka, un reizēm pietiek tikai ar apņemšanos, lai slaucītu arī pārējās. Cerēsim, ka algu pielikums būs pietiekams iemesls, lai beidzot izmēztu policijas kabinetus un gaiteņus.
Tikai retais nebūs dzirdējis par traģēdiju Spānijā. Uz pusēm pārlūza tankkuģis, kurš veda 77 tūkstošus tonnu mazuta. Nav piepildījušās cerības, ka trīsarpus kilometru dziļumā nogrimušais mazuts sasals un paliks okeāna dzelmē. Trīs izskalotā mazuta viļņi sasnieguši piekrasti, bet katastrofas sekas vēl aizvien nav līdz galam paredzamas.
Klaipēdas ostā uz sēkļa uzsēdies ar 50 tūkstošiem tonnu naftas produktu pielādēts tankkuģis. Šī osta ir 40 kilometru no Latvijas robežas, un nu visi pēkšņi atcerējušies, ka abas valstis joprojām nav noslēgušas sen sagatavoto starpvalstu līgumu par kompensāciju izmaksu ekoloģisku avāriju gadījumā. Mūsu valsts joprojām nav saņēmusi arī 61 506 latus lielo kompensāciju par 2001. gada martā notikušo naftas noplūdi Būtiņģes terminālā.
Uz šo nelaimju fona nenopietns un bezatbildīgs šķiet Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroja nesenais atzinums, ka Bolderājā tomēr varētu būvēt naftas produktu pārkraušanas terminālu. Lai kādus labumus un augšupeju sola šī projekta apstiprinājums, atkal aizmirsts kas būtisks, ko pamanījuši Rīgas iedzīvotāji — nav un nevar būt garantijas, ka lielas avārijas nenotiks. Pret plānoto naftas termināla būvniecību parakstījušies aptuveni 10 000 cilvēku. To uzbūvējot, būs apdraudēts Rīgas jūras līcis, un ir pieļaujama iespēja, ka Dzintara jūra kļūst par Naftas jūru. Saodušas naudu, amatpersonas visu pārējo izliekas neredzam, un vienīgais, par ko šajā lietā diskutē, cik tad lielu terminālu būvēt — 10 vai 2,5 miljonu tonnu apgrozījumam gadā.
Pirmsziemassvētku laikā Latvijā dažas partijas spodrina savu tēlu. Nesen Tautas partija, nu arī apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK mēģina nostiprināt izļodzīto mugurkaulu. Nekādas radikālas pārmaiņas turpmāk politologi neprognozē, kaut paši partijnieki vēl cer atgūt vēlētājus.
“TB”/LNNK par jaunā tēla radītāju un partijas seju izvēlējusies Jāni Straumi. Partijas vadības maiņa notika pirmo reizi, un uz priekšēdētāja amatu kandidēja arī Rīgas domnieks Valdis Kalnozols. Pēc vairāku delegātu domām, viņa piedalīšanās cīņā par amatu partijai nāks tikai par labu, jo neļaus ieslīgt pašapmierinātībā. Arī pats Kalnozols uzskata, ka partijā iekustinājis demokrātiju. Atliek vien gaidīt, vai jaunais vilnis spēs atkal iecelt partiju saulītē.
