Nedēļa, kura sākās ar neatkarības svētku uguņošanu, noslēdzās ar ne mazāk nozīmīgu notikumu — sengaidīto uzaicinājumu iestāties Ziemeļatlantijas aliansē.
Nedēļa, kura sākās ar neatkarības svētku uguņošanu, noslēdzās ar ne mazāk nozīmīgu notikumu — sengaidīto uzaicinājumu iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. Šis notikums ir svarīgākais pēdējos desmit gados, turpmāk novembrī varēsim svinēt ne tikai Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienu, bet arī dienu, kurā Latvijai pavērās ceļš uz drošību. 21. novembra aicinājums pievienoties NATO septiņām jaunām dalībniecēm, to skaitā Baltijas valstīm, mainīs ne tikai mūsu vēsturi.
Ceļš uz drošību vaļā, iestāšanās sarunas sāksies decembrī, bet par pilntiesīgu NATO locekli kļūsim 2004. gada pavasarī. Tad varēsim atviegloti uzelpot. Būsim drošībā ne tikai fiziski, zinot, ka uzbrukuma gadījumā NATO valstis gatavas viena otru aizstāvēt. Arī morāli — nebūs nepārtraukti jāuztraucas par iespējamu agresiju, ja kādam nepatiks mūsu valodas vai pilsonības likums. Līdz 2004. gadam mums jāsakārto militārās struktūras, jānodrošina tām atbilstošs finansējums, jāatrisina daudz citu ekonomisku, politisku un militāru jautājumu. Lai latvju kareivis NATO iesoļo ne pastalām kājās un rungu bruņojies, bet kā pilntiesīgs, moderni apgādāts alianses loceklis. Tāds, kurš ne tikai ņem, bet spēj arī pretī dot.
Iespējams, pretī dot nāksies pavisam drīz — NATO valstu vadītāju sanāksmē izskatīs jautājumu par koalīcijas veidošanu iespējamajam karam pret Irāku. Sarunās iesaistītas arī nule uzaicinātās valstis, kuras gatavas piedalīties koalīcijā, kā vien to spēj. Ja vajadzēs, Latvija gatava pat savus kareivjus sūtīt.
Šāds paziņojums, kaut izteikts tikai varbūtības formā, jau izraisījis neapmierinātu kurnēšanu par latvju zēnu sūtīšanu drošā nāvē. Kurnētāji gan nepadomā, ka vēl nevienu nekur nesūta un ka bāleliņi vien Ādažu poligona dubļus brien. Turklāt mūsējos frontes pirmajās līnijās neviens dzīt negrasās, bet palīdzēt militārās medicīnas jomā ir mazāk kaitīgi nekā dienēt pašu mājās, kur katru gadu miera laikā armijā mirst vai par invalīdiem kļūst vairāki jaunieši — no piedzērušu dienesta biedru dūrēm vai nejauši raidītas lodes.
Prognozējams, ka NATO skeptiķu mums netrūks un piedzīvosim ne vienu vien protesta akciju. Mazāka bēda, ja protestē pašmāju nemiera cēlēji, no kuriem lielai daļai nav pat īstas skaidrības ne par NATO darbību, ne alianses mērķiem, ne arī Latvijas vietu un lomu tajā. Viņi nereti iebilst tikai protesta dēļ.
Grūtāk nāksies pārdzīvot lielās kaimiņzemes Krievijas neapmierinātības iespējamās sekas. Krievijas vadītājiem NATO jau tā gadiem ilgi ir kā dadzis acīs, un tās iebildumi bijušo padomju republiku uzņemšanai ir nepārprotami. Tagad, kad Ziemeļatlantijas alianse gatavojas izplesties līdz tās austrumu robežām, Krievija vārās dusmās un nespēj notiekošajā vienaldzīgi noskatīties. Krievijas politiķi apzinās, ka neko aizkavēt nespēj, tāpēc, sava nespēka vadīti, uzvedas kā niķīgi bērneļi. Kā gan citādi, ja ne par bērnišķīgu niķi nosaukt Krievijas ārlietu ministra Igora Ivanova bēgšanu no Latvijas televīzijas žurnālistiem, kuri vēlējās saņemt viņa komentārus NATO paplašināšanās jautājumā. No žurnālistiem Ivanovam “varonīgi” izdevās izbēgt, bet ne no ASV prezidenta Buša, kurš neformālu vakariņu laikā Krievijas ārlietu ministru iepazīstināja ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu. Pats par sevi šis fakts nav nekas īpašs, ja ne iepazīstināšanas maniere — roku dāmai ap plecu aplicis, savu plato smaidu rādot, Bušs Ivanovam pamāja ar pirkstu: “Igi, panāc šurp!”. Ja cilvēka niknumu mērītu desmit ballu sistēmā, Krievijas ārlietu ministrs tajā brīdī noteikti nopelnītu vismaz deviņas. Viņš gan turējās kā vīrs un dusmas neizrādīja, taču neko vairāk par pieklājības frāzēm pār lūpām nespēja izdabūt. Nav joka lieta noraudzīties, kā varenās ASV vadītājs ņem savā paspārnē tik nīstās valsts prezidenti, simboliski — pašu Latviju. Pēc tam vēl noskatīties, kā Bušs dodas vizītē uz Lietuvu, kur roku rokā ar Baltijas valstu prezidentiem runā par sadarbību, nākotni un savstarpējām attiecībām.
Vēsturiskais notikums aizēnojis pašumāju norises. Taču arī Latvijā dzīve neapstājas un līdz ar NATO lietām nebeidzas. Laikā, kad Latvija saņēma uzaicinājumu iestāties aliansē, Saeima lēma par trijiem trūkstošajiem ministriem. Tādi apstiprināti, nu Einara Repšes vadītā valdība strādā pilnā sastāvā. Par labklājības ministri iecelta līdz šim mazpazīstama Tukuma rajona padomes un Tumes pagasta padomes priekšsēdētāja Dagnija Staķe. Jau pirmajā intervijā masu saziņas līdzekļiem jaunā ministre atzina, ka no ministrijas vadīšanas baidās un labklājības jomā daudz ko nepārzina. Taču esot gatava censties. Cerams, ka tā būs, un Dagnija Staķe nebūs kārtējā vadītāja, kura gudri runā, bet jēgas maz. Ar entuziasmu daudz var panākt, tomēr būt ministrei, turklāt tik nepateicīgā jomā kā labklājība, nav tas pats, kas vadīt nelielu pašvaldību.
Dagniju Staķi, tāpat kā īpašu uzdevumu ministru bērnu un ģimenes lietās Aināru Baštiku, Saeima apstiprināja bez ierunām, taču īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās kandidatūra izraisīja debates. Šim amatam Latvijas Pirmā partija deleģēja bezpartijisko Nilu Muižnieku, kurš nepatīk dažam pozīcijas pārstāvim, toties gana cienīts opozīcijas rindās. Galu galā par Muižnieku nobalsoja 52 koalīcijas deputāti, ieceļot viņu ministra amatā. Balsojumā izbrīna fakts, ka pozīcijas deputāti no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kas vissīvāk iebilda pret izraudzīto kandidatūru, tomēr balsoja “par”. “Lai valdība strādā,” tā viņi pamatoja savu balsojumu. Tātad par ministru var iecelt jebkuru — lai tikai valdība strādā! Kā tā strādās, ja jau pašā sākumā nav vienotības, tas deputātus acīmredzot neuztrauc.
Ilgi nebūs jāgaida — nesaskaņas valdībā prognozējamas sakarā ar valsts budžetu. Pašreizējie aprēķini liecina, ka daudz labāki ieņēmumi 2003. gadā nav gaidāmi. Ko darīt? Repše, priekšvēlēšanu eiforijā lidodams, tik daudz ko sasolījis uzlabot, mainīt un dāsnāk finansēt, ka nu nauda jādabū gribot negribot. Kaut vai minimālās algas palielināšanai līdz septiņdesmit latiem mēnesī. Vai atkal aizņemties? Diemžēl mūsu valsts ārējais parāds jau tā mērāms simtos miljonu, kurus būs jāatdod mūsu bērnu bērniem.
Premjers uzskata, ka viens no veidiem, kā uzlabot nākamā gada budžetu, ir dažādu institūciju, kuras valsts “nevarot atļauties”, slēgšana. Neko teikt — jauka perspektīva! Slēgsim iestādes, papildināsim bezdarbnieku rindas un priecāsimies, ka izdevies mazināt budžeta deficītu. Tikai kurš būs tas “bende”, kurš noteiks iestādes, kas valstij nav pa kabatai. Varbūt vajadzētu sākt ar ministrijām — zivs taču pūst no galvas. Kāds Repšes oponents ciniski iesaka valsts kasi papildināt, premjeram būvējot lidaparātus un tos pārdodot. Pieredze šajā jomā Repšem jau ir, un brīžiem šķiet, ka viņš joprojām nav nolaidies uz zemes…
Ne no NATO, ne valdības un budžeta nav atkarīgs vien skaistais laiks — Ziemassvētki. Svētdien degsim pirmo sveci Adventes vainagā, un sāksies brīnumainais Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Kaut katram izdotos atrast savu brīnumu!
