Savu nedēļas notikumu izlasi sākšu ar, manuprāt, svarīgāko — ar faktu, ka mūsu valstī iespējams nopirkt Latvijas pilsonību.
Savu nedēļas notikumu izlasi sākšu ar, manuprāt, svarīgāko — ar faktu, ka mūsu valstī iespējams nopirkt Latvijas pilsonību.
Samaksā tikai 1500 ASV dolāru un staigā ar pilsoņa dokumentu kabatā. “Tas nav iespējams!” zvēr Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane, kā vairogu vicinot teorētiski itin stipru aizsardzības sistēmu. Tāpat gan ir teikuši daudzi: tie, kas izgatavoja valsts valodas prasmes apliecības, kas sagatavoja eksāmenu biļetes, iespieda Latvijas pases, pat tie, kas drukā naudu. Un visu nosaukto vēlāk ir bijis iespējams viltot vai nopirkt.
Ja kāds arī nopirka vai viltoja, piemēram, valsts valodas prasmes apliecību, viņš ieguva vienīgi darbu vai amatu, kurā līdz tam netika. Pilsonību nopirkušais mums ir daudz bīstamāks — viņš ne tikai izmantos visas materiālās pilsoņa priekšrocības, bet arī vēlēs valsts un pašvaldību vadošās institūcijas. Un tā ne apskatīties nepagūsim, ka Latvijā jau valdīs rubiki, ždanokas, dīmaņi un citi Latvijai svēto barikāžu otrajā pusē stāvējušie.
Atklātā politiskā cīņa aci pret aci beigusies. Tā turpinās slēptā veidā, un tie, kas apgalvo, cik jauki cittautieši integrējas latviešu sabiedrībā, laikam nelasa krievu valodā iznākošos laikrakstus. Publikācijās pat neko īpaši nemēģina nomaskēt, gandrīz atklāti pasakot, ka Latvijā jācīnās par to, lai pie varas tiktu citi spēki. Man negribas bojāt noskaņojumu, tāpēc šādus preses izdevumus lasu ļoti reti, tomēr nevaram izlikties nezinām, ka tos savās pastkastītēs ik dienu saņem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
Atveru laikrakstu, ieslēdzu radio, nospiežu televizora pogu — visur viens un tas pats: nedēļas laikā noslepkavoti divi uzņēmēji, un vairs nebūt ne Rīgā — Valkā un Valmierā. Gaišā dienas laikā. Valmieras ugunsdzēšamo aparātu un degvielas kannu rūpnīcas prezidents Edgars Čapus nošauts ap pusdeviņiem no rīta netālu no savām mājām, bet Valkas pagasta kokapstrādes uzņēmuma īpašnieks Andrejs Sīmanis ap 30 metru no lielceļa, vedot vairākus tūkstošus latu algu izmaksai strādniekiem. Abi nogalinātie bijuši arī deputāti — viens pilsētas domē, otrs pagasta padomē.
Versijas, kāpēc slepkavots, ir policijas ziņā. Šobrīd vienalga, vai tas darīts atriebības, konkurences dēļ vai laupīšanas nolūkā, galvenais — sabiedrība ir šokā, cilvēki baidās, uzņēmēji uztraucas par savu drošību. Jūtamies kā Itālijas mafijas rezidencē Sicīlijā. Vai tiešām tā ir mūsu ziemeļnieciski atturīgā, vēsā, pacietīgā Latvija, kura pat neatkarības revolūcijā uzvarēja ar dziesmu, nevis ar spēku?
Kāds paziņa sarunā teica: “Šauj jau tikai tos, kam nauda. Un valdība arī uztraucas tikai par bagātajiem, pilnas avīzes vaimanām pieraksta. Kad laukos nožmiedz kādu vecenīti, policijas ziņās tikai vienu rindiņu ieraugām. Kur te taisnība?”. Šim kungam neko nevarēju iebilst. Slepkavība tik un tā ir slepkavība, vienalga — nogalināts karalis vai armijas ierindnieks.
Paradoksālākais ir kas cits: nevienu skaļu slepkavību Latvijā atklāt neizdodas, bet par to atbildīgās amatpersonas savos krēslos sēž tik un tā un par demisiju parunā tikai labskanības pēc. Pats galvenais policijas šefs Rekšņas kungs drīzāk atgādina kaķi Leopoldu no slavenās krievu multiplikācijas filmas, kurš ar visiem grib būt tikai draugos, bet Kriminālpolicijas priekšnieks Pumpurs šķiet pārāk nevarīgs, lai bandītiem radītu nopietnu pretestību.
Savējos gan policisti aizstāv un atriebj. Pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka par ceļu policista Gunta Grosbārta sabraukšanu Jurim Bietem būs “jāsēž” desmit gadu. Bija prasīts vēl ilgāks sods. Bet cik cietumā būs jāpavada un vai vispār būs tur jānokļūst Jēkabpils rajona ceļu policijas priekšniekam, kurš uz gājēju pārejas uzbrauca desmitgadīgam zēnam? Tas atkal ir no tās pašas “operas”: mēs visi esam vienlīdzīgi, bet citi tomēr vienlīdzīgāki…
Visas nebūšanas, kas pašu mājās brāžas pār mūsu galvām kā negaidītais Turaidas pilskalna iežu noslīdējums, nolīdzina olimpisko spēļu sākšanās ASV pilsētā Soltleiksitijā. Esam pieplakuši televizoru ekrāniem, jo ļoti gribam zināt, vai Sandis Prūsis būs attapies no dopinga skandāla, vai hokejistiem ir cerības iekļūt turnīra pamatgrupā, vai biatlonisti jūtas gana stipri cīņai par medaļām.
Pēc Latvijas olimpiskās komitejas un Prūša uzvaras tiesā pret Starptautisko olimpisko komiteju domas par mūsu bobslejista piedalīšanos olimpiskajās spēlēs ir dažādas. Vairāki ievērojami citvalstu sportisti ir sašutuši un uzskata, ka Prūša starts olimpiādē ir apkaunojums pārējiem sportistiem. SOK funkcionāri negrib samierināties ar zaudējumu Arbitrāžas tiesā un gatavi mainīt Olimpisko hartu, lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos. Un ko pats Prūsis? Spītīgi trenējas un nožēlo, ka agrāk nav zinājis visas olimpiskās kustības aizkulises, bet aprobežojies tikai ar bobsleja noteikumiem.
Olimpiskās spēles skaisti un grandiozi atklātas. Amerikāņiem, kā viņi to vienmēr uzsver, viss allaž ir vislielākais un vislabākais. Pat valsts prezidents Džordžs Bušs atļaujas neievērot olimpisko spēļu atklāšanas kārtību. Mūsu prezidente Vaira Vīķe—Freiberga ar kungu arī labprāt sēž tribīnēs Latvijas hokeja izlases spēlē ar Austriju, lai arī par hokeju varbūt pat īsti nejūsmo. Fanu krekla, kā Guntim Ulmanim, viņai nav un emocijas arī rāmākas, taču Latvijas tēlu sports nenoliedzami spodrina, un to prezidente lieliski apzinās.
Ja būs uzvaras, būs arī prēmijas. Ministru kabinets to jau apsolījis. Par šo jautājumu pavīd arī noliedzoši viedokļi. Piemēram, laikraksta “Dienas Bizness” galvenais redaktors Juris Paiders uzskata, ka “visi mūsu pasaules klases sportisti strādā par sportistiem, tas ir viņu darbs, profesija. Ministru kabinets sportistiem piešķir prēmijas, bet tādu nav citās profesijās”. Par to var diskutēt, taču citās profesijās tomēr nav tādas nervu spriedzes, personiskās dzīves un pat nākotnes ziedošanas, kā tas ir sportā. Turklāt šī “profesija” nav visam mūžam, dažos sportaveidos pat pavisam īsam laikam. Un ar naudu par visu citu zaudēto pilnā mērā samaksāt nevar.
Un visneparastākais — Latvijā atlidojuši cīruļi! Sniegs nokusis, ledus izgājis, šur tur ziedot pat sniegpulkstenīši. Pavasaris februārī? Varbūt. Priecāsimies par to!
