Pagājusī nedēļa vēl atbalsoja Maskavā notikušo. Indīgās gāzes ietekmi neizturējuši, atkal nomira vairāki no it kā izglābtajiem ķīlniekiem, palielinot upuru skaitu līdz 200 cilvēkiem.
Pagājusī nedēļa vēl atbalsoja Maskavā notikušo. Indīgās gāzes ietekmi neizturējuši, atkal nomira vairāki no it kā izglābtajiem ķīlniekiem, palielinot upuru skaitu līdz 200 cilvēkiem. Rīgā atgriezās trīs teroristu sagūstītie Latvijas iedzīvotāji — nepilsoņi, kuri citos apstākļos noteikti nekad mūžā neiegūtu tādu popularitāti. Liktenis viņiem otrreiz devis dārgāko, kas cilvēkam lemts — dzīvību.
Vēl viņnedēļ domās atgriezos Šveicē, kur biju aizpagājušajā vasarā. Lugano esmu pastaigājusies pa tām pašām vietām, kur gandrīz pirms 100 gadiem Aspazija un Rainis un savā pirmajā vizītē arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. Viņas ierašanās Šveicei bija piecdesmitā prezidentu vizīte tās vēsturē, un pirmo reizi ar šādu misiju atbraukusi prezidente sieviete!
Kompānija, kas viņu pavadīja, bija visai raiba — sākot ar Rīgas mēru Gundaru Bojāru un pēdējās dienas amatā vadošo ekonomikas ministru Aigaru Kalvīti un beidzot ar trim desmitiem dažādu uzņēmēju. Latvijā ir daudz citvalstu banku, bet nav nevienas no slavenajām Šveices bankām. Varbūt pēc šīs vizītes būs.
Interesanta ir šīs nelielās valstiņas ar 7 miljoniem iedzīvotāju nostāja dažās arī Latvijai būtiskās jomās. Šveice nav NATO dalībvalsts, pēc kā tik ļoti tiecas Latvija. Tā nav arī Eiropas Savienības locekle. 2001. gadā referendumā pret sarunu sākšanu ar ES nobalsoja gandrīz 87 procenti valsts iedzīvotāju. Apvienoto Nāciju Organizācijai Šveice pievienojusies tikai šīgada 10. septembrī. Vienmēr neitrālā Šveice grib tāda palikt un savienībās nesteidzas iekļauties. Mums tā ir viela pārdomām.
Pašu mājās aizvadītā nedēļa pagāja jaunās valdības gaidās. Kaut prezidente tās veidotāju nav nosaukusi (varbūt tas notiks šodien, kā bija paredzēts — aut.), bez mudināšanas rosās Einars Repše, un mediji jau kuro reizi ziņo iespējamās valdības sastāvu. Pirms tam gan pats Repše, gan Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētājs Ēriks Jēkabsons tikušies ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, lai noskaidrotu, kāpēc viņš kategoriski iebilst pret to, ka mācītāju partijai dod ekonomikas ministra amatu. Runāto pretēji “Jaunā laika” deklarētajam atklātības principam mums nav lemts uzzināt.
Pēc šīs tikšanās kā pēc burvju nūjiņas mājiena strīdus ābols — ekonomikas ministra amats — it kā tika “apēsts”. Atkal Lemberga pirksts? Kur tad palikusi Repšes tik aktīvi sludinātā neatkarība no naudasmaisu ietekmes? Visticamāk solītie “jaunie laiki” būs tie paši vecie, tikai citā “mērcītē”. Un naivo jūsmotāju gaviles par “tīro” politiķu nākšanu pie varas sašķīdīs kā ziepju burbuļi.
Iespējamie koalīcijas partneri — Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija — tomēr joprojām nevar vienoties, kam īsti piederēs ekonomikas ministra krēsls. Mācītāji, kuri priekšvēlēšanu laikā par savu prioritāti visur skandināja skumjas, nemaz negrib ministrijas, kurām jānodarbojas ar iedzīvotāju labklājības uzlabošanu. Ekonomikas ministrijai nu nepavisam ar to nav sakara.
Līdz vakardienai, kad nodevām šīsdienas laikraksta numuru tipogrāfijā, zaļie zemnieki piekrita atdot Ekonomikas ministriju mācītājiem, ja viņi par ministra kandidātu neizvirza ne Aināru Šleseru, ne Arnoldu Laksu. Otrs nosacījums — lai privatizācijas lietas būtu tiešā premjera pakļautībā, bet investīciju piešķiršana — Finanšu ministrijas ziņā. Tad zemnieki uz ekonomikas ministra amatu nepretendēs, un koalīcija praktiski būs izveidota.
Arī profesionālajā ziņā pagājusī nedēļa bija interesanta. Sorosa fonds — Latvija un sabiedrība par atklātību “Delna” prezentēja kopprojektu “Iespējamās slēptās reklāmas gadījumu analīze medijos pirms 8. Saeimas vēlēšanām”. Analizēto 39 reģionālo mediju skaitā bija arī “Staburags”. Laikā no 5. augusta līdz 5. oktobrim visvairāk slēptās politiskās reklāmas gadījumu konstatēts krieviski izdotajos nacionālajos laikrakstos. Secināts arī, ka politiskās partijas reklāmai bija izmantojušas lielākoties reģionālos laikrakstus. Paradoksāli, bet, vērtējot slēptās reklāmas gadījumus, secināts, ka no tās visvairāk varētu būt ieguvis “Latvijas ceļš”, kurš Saeimā nemaz neiekļuva. Toties negatīvu publicitāti ieguvusi Tautas partija, kaut vēlēšanu iznākums par to neliecina.
Pētījums ir plašs un interesants. Latvijā tas ir pirmais mēģinājums sakārtot politiskās reklāmas lietas atbilstoši ilglaicīgu demokrātisko valstu pieredzei. Ir pamats arī diskusijai, vai politiskā reklāma medijos vispār vajadzīga.
Aizejošā Saeima neredzēti dāsni pa labi un pa kreisi izdalījusi valsts budžeta naudu — 15 miljonu latu, apstiprinot gan nodokļu parādu atlaišanu, gan valsts galvojumu piešķiršanu vairākiem Tautas partijas un “Latvijas ceļa” lobētajiem uzņēmumiem. Sak’, pēc mums kaut ūdens plūdi. Lai tas Repše nākamgad tiek galā, kā māk.
Naudu dabūjušas gandrīz visas to rajonu pašvaldības, kuru vadītāji ir Tautas partijas biedri vai atbalstītāji — Preiļi, Limbaži, Kuldīga, Gulbene, Balvi un citas. Piemēram, 45 tūkstoši latu Preiļiem piešķirti jaunu kapu ierīkošanai. Tādam nolūkam nauda būtu vajadzīga daudzām pilsētām, arī Aizkrauklei, taču dalīts tiek pēc partijiskās piederības. Slimnīcas un skolas remontē, siltumtrases un katlumājas rekonstruē daudzviet, bet no valsts maka ļauj pagrābt tikai tiem, kas slavējuši “īsto” partiju.
Oktobra un novembra krust punkta nedēļu kā pēdējās koku lapas nebūtībā aiznesis nepielūdzamais laiks. Nedaudz samērcējies rudens lietū, tas svētdienas naktī jau bija iesalis pirmajā ledū. Dabā viss notiek nemainīgā pēctecībā. Tāpat kā galvenajos vilcienos arī cilvēka dzīvē.
Rudenīgu apceri siltumā visiem vēlot
