Latvija dzīvo pārmaiņu gaidās. Topošās valdības rokās burvju nūjiņas nav, tāpēc uz brīnumiem nav ko cerēt, bet uz jaunām vēsmām gan. Kā saka — ja nebūs labāk, būs citādāk.
Latvija dzīvo pārmaiņu gaidās. Topošās valdības rokās burvju nūjiņas nav, tāpēc uz brīnumiem nav ko cerēt, bet uz jaunām vēsmām gan. Kā saka — ja nebūs labāk, būs citādāk.
Lai arī 8. Saeimas pirmā sēde un deputātu pilnvaru apstiprināšana ir tikai 5. novembrī, jaunizveidotā koalīcija jau maketē valdības mugurkaulu. Interesanta bija uzvarējušo partiju pārstāvju tikšanās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu Rīgas pilī. Tā ieviesa nelielu skaidrību koalīcijas plānos. Toties korektajās sarunās ar opozīcijā palikušo partiju vadītājiem Jāni Jurkānu un Andri Šķēli prezidente neko jaunu neatklāja. Šķēle pēc tikšanās intervijā teica, ka prezidentei ieteikšot Einara Repšes kandidatūru premjera amatam jaunās valdības veidošanai.
Pēc vienkāršā taisnīguma principa, kad likums visiem ir vienāds, par Ministru prezidentu jāaicina pārstāvis no tās partijas, kurai Saeimā visvairāk vietu. Pirmajam kandidātam arī bez Šķēles ieteikuma jābūt Einaram Repšem, otrajam — patīk mums tas vai nepatīk — Jānim Jurkānam, trešajam — jau ceturto reizi viņa politiķa karjerā laikā — Andrim Šķēlem. Prezidentei gan ir tiesības uzdot valdību veidot arī kādam no mazāko partiju līderiem. Ko viņa izvēlēsies, redzēsim novembra sākumā.
Jāatzīst gan, ka Tautas partija savās pozīcijās turas godam, jo no tās uz citu partiju neviens pazīstams politiķis nav pārgājis. No citām partijām sev Šķēle “lokomotīves” prot savākt. Tautas partijas vilcienā “pārsēdušies” tādi politiskie staigātāji kā Raimonds Pauls, Dzintars Ābiķis un Andris Ārgalis. Šķēle ir tālredzīgs vīrs, acīmredzot viņam ir savs aprēķins partijai piepulcināt politikā svārstīgos elementus. Pār visu taču nauda valda…
Einars Repše kopā ar Zaļo un zemnieku savienību, Latvijas pirmo partiju un tēvzemiešiem koalīcijā apvienojis 55 deputātus. Tā, manuprāt, ir diezgan nestabila koalīcija, īpaši, ja jābalso par kādu būtisku likumprojektu un ja visu koalīcijas deputātu tobrīd nav Saeimā.
Visneuzticīgākais koalīcijas partneris jau pēc iepriekšējo Saeimu pieredzes ir tēvzemieši, kuru balsojums ne tikai Andra Bērziņa valdībai, bet arī iepriekšējām šad tad lika sašūpoties. Tēvzemieši bieži runā vienu, domā citu, bet dara pavisam ko neprognozējamu. Šis koalīcijas partneris Repši var apdraudēt vienmēr. Lai arī viņiem ir tikai septiņi mandāti, izšķirošajos lēmumos katrai balsij ir liela nozīme. 8. Saeimā ievēlēto tēvzemiešu deputātu vidū vairs nav dažu demagogu, acīmredzot tautai apnicis klausīties viņu tukšo ķengāšanos par citu tautību iedzīvotājiem un pārējās nejēdzības.
Saeimā neiekļuvušo partiju — sociāldemokrātu un savienības “Latvijas ceļš” vadītāji — pagājušajā nedēļā uz savām galvām kaisīja nožēlas pelnus. Juris Bojārs atteicās no vadoņa posteņa, bet “ceļinieku” Pēteri Apini izslēdza no partijas par viņa dalību skrejlapu skandālā. No viņu gaudu meldiņa neatpalika arī tēvzemieši, kuri pamatoti uzskata, ka, iegūstot tik mazu tautas atbalstu, viņi arī būtībā ir zaudētāji.
Nekad nevajag pārvērtēt savus spēkus. Kad sociāldemokrāti sašķēlās, tādu rezultātu varēja gaidīt. Viņu “akcijas kritās” arī pēc notikumiem Rīgas domē. Pārlieku liela pašpārliecinātība var tikai kaitēt. Kad Aizkrauklē viesojās “baldzēnietis” Pēteris Salkazanovs, jautāju, ko viņi darīs, ja neiekļūs 8. Saeimā? Politiķis pasmējās — viņi tajā būšot obligāti… Sociāldemokrātu partija esot Eiropā vecākā. Uz citu lauriem tomēr nevar dusēt.
Diezgan haotiska ir ministru portfeļu dalīšana. Kandidatūras mainās vai ik dienu. Vienīgi par aizsardzības ministru koalīcijā nav strīdu, jo vienbalsīgi atbalsta Ģirta Kristovska kandidatūru. Esam tik tuvu Eiropas Savienībai un NATO, ka šajā jomā ievēlēt citu ministru būtu risks. Daži deputāti ir kā korķi, ar kuriem varētu aizbāzt jebkuru pudeli. Piemēram, Ingrīda Ūdre kāro ekonomikas ministres un finansu ministres portfeli. Dzintars Jaundžeikars no “mācītāju” partijas ir tik fenomenāls, ka varētu būt zemkopības vai reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs. Nevaru iedomāties Robertu Zīli par satiksmes ministru, jo tur nu nevajadzētu skaldīt matus, bet vienprātīgi ļaut strādāt Vilim Krištopanam — kā profesionālim ar labu pieredzi. Par zemkopības ministru vajadzētu būt tikai Zaļo un zemnieku savienības pārstāvim. Neviens no deputātiem nekāro kultūras, tieslietu, labklājības un ārlietu ministra krēslu.
Repše uzskata, ka ministram jābūt morāli tīram. Kādi morālās “netīrības krikumiņi” acīmredzot nomelno Latvijas “Krājbankas” bijušā prezidenta Arnolda Laksas kandidatūru satiksmes ministram. Viņam bijuši savi grēciņi pēdējā darbavietā, kur, iespējams, pārkāpis dienesta pilnvaras.
Ja kāds gribēs, atradīs pamatīgu akmeni, kuru iemest arī viena no bagātākā Latvijas cilvēka un Latvijas pirmās partijas deputāta Aināra Šlesera dārziņā, jo SIA “Linstow Varner”, kuras līdzīpašnieks un ģenerāldirektors viņš bijis, meitasuzņēmumi ieķīlāti ārvalstu kredītiestādēs par vairāk nekā 100 miljoniem latu. Kāda loma tajā visā bijusi Šleseram, cik miljonu likumīgi vai nelikumīgi ticis tautas kalpam, redzēsim.
Interesanti, kā beigsies Repšes “pirksta pakratīšana” Valsts ieņēmumu dienesta virzienā, draudot atbrīvot šī dienesta vadītāju Andreju Sončiku? Kāpēc uzreiz atbrīvot? Lai Sončika kungs iejūtas parasta VID nodaļas vadītāja amatā un maina darbavietu pēc šajā dienestā sen ieviestā rotācijas principa.
Lai kaut kā “iezāģētu” jaunajai valdībai, vēl gan nezinot, kas to vadīs, vecā valdība dara, ko var, lai sarežģītu tās dzīvi. Pieņemts lēmums no 1. aprīļa ievērojami palielināt ierēdņu algas, kas prasīs no Valsts kases par 32 miljoniem latu vairāk, nekā ierēdņiem maksā tagad.
Repše pirms vēlēšanām gan deklarēja, ka Valsts kasei tagad ik gadu garām plūstot vismaz 400 miljonu latu. Ja viņam izdotos līdz šim nevienam neiespējamais — tos veiksmīgi iepludināt valsts budžetā, tad šo naudu vajadzētu izlietot nevis ierēdniecības jau tagad lielo algu palielināšanai, bet daudzām citām vajadzībām. Kaut vai sociālajām — tā būtu nepieciešama tūkstošiem bērnu un mazturīgo. Ja ierēdņiem patiesi jāpalielina alga — lai pusi atbrīvo, bet labākajiem darbiniekiem uz atbrīvoto rēķina algas palielina.
Komiska ir arī vecās valdības vēlme palielināt kompensācijas 7. Saeimas deputātiem, kuri nav ievēlēti 8. Saeimā. Katram no viņiem acīmredzot vajag vismaz 1000 latu “sāpju naudu”. Tādiem lēmējiem gribas atgādināt, ka pēc viena otra izbijušā deputāta ilgojas cietums.
Ja arī kompensācija triju algu apmērā vajadzīga, lūdzu — aprēķiniet triju minimālo algu apmērā, kas ir 180 latu, atskaitiet nodokļus un izmaksājiet. Lai tautas kalpi kaut vienreiz iejūtas to cilvēku tūkstošu liktenī, kuri ik mēnesi saņem tikai minimālo algu. Varbūt tad sapratīs, kādus “augļus” sabiedrībai devušas līdzšinējās valdības un kādas bijušas deputātu “milzīgās” rūpes par tautas labklājību…
Viss notiek, politiķi rosās, tauta vērīgi seko līdzi, dabā rudeni nomainījusi ziema. Cerēsim uz labākiem laikiem un gudrākiem prātiem, domāsim gaišākas domas.
