Saeimas vēlēšanas ir kā dzemdības, kurās pēc četru gadu grūtniecības rodas jauns cerību bērns.
Saeimas vēlēšanas ir kā dzemdības, kurās pēc četru gadu grūtniecības rodas jauns cerību bērns.
Ļoti iespējams, ka Valsts prezidente veidot nākamo valdību uzticēs “Jaunā laika” līderim Einaram Repšem, jo viņa vadītā partija 8. Saeimā ieguvusi lielāko deputātu mandātu skaitu.
Pagājušajā nedēļā ar apbrīnojamu centību Einars Repše “mazulim” — nākamajai valdībai — meklēja aukles. Nu jau gandrīz droši var teikt, ka valdību veidos labēji centriskās partijas “Jaunais laiks”, Latvijas pirmā partija (LPP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un “TB”/LNNK, kopā tās būtu 55 Saeimas deputātu balsis.
“Jaunā laika” līderis tik aktīvi un kaismīgi nodevās nākotnes veidošanai, ka brīžam nepamanīja — priekšvēlēšanu laiks jau beidzies. Ar solījumiem īpaši nevajadzētu mētāties — tauta gaidīs arī to izpildi. Piemēram, trešdien Latvijas televīzijā Repšes kungs paziņoja, ka valsts, iekasējot visus nodokļus, varot budžetā saņemt 400 miljonu latu vairāk vai vismaz daļu šīs summas. Pēc tāda naudas pieplūduma dzīvosim gandrīz vai leiputrijā. Tikai nav zināms, cik ilgi tauta dzīvos eiforijā un ticēs pasakai par brīnumezeru, no kura varēs smelt zelta gabalus.
Neapšaubāmi, Repše partijai izvēlējies pareizu nosaukumu. Jau pirmajā nedēļā viņš ar savu rīcību pārsteidza ne vienu vien veco partiju “buku”. Atšķirībā no iepriekšējo valdību veidotājiem, kuri pēc koalīcijas partneru izvēles valdības veidošanu sāka ar deklarācijas rakstīšanu, Repše nav pārliecināts, vai tāda vispār vajadzīga.
Iepriecinoši, ka Repše ievēro žurnālistiem un sabiedrībai solīto atklātības principu. Preses, radio un televīzijas darbinieku piedalīšanās partijas sanāksmēs ļauj operatīvi analizēt pieļautās kļūdas. Loģiski būtu, ja partijas runātu par vienotiem principiem, pēc kuriem strādātu jaunā valdība. Taču Repše visus pārsteidza ar tūlītēju paziņojumu, ka viņa vadītā partija jaunajā valdībā vēlas astoņus valstiski nozīmīgākos ministru amatus. To varētu saprast, ja valdību veidotu tikai “Jaunais laiks”, bet labāko amatu pieprasījumu Einars Repše deklarēja jau pirms sarunu sākšanas ar iespējamajiem sabiedrotajiem, tā netieši norādot, kas “spēlēs pirmo vijoli”. Laikam jau par krēslu sadali viņš sapņojis gan miegā, gan nomodā. Tomēr grūti pieņemt, ka, piemēram, “Jaunā laika” ieteiktais zemkopības ministrs Arturs Krišjānis Kariņš patiešām ir labākā kandidatūra šim amatam. Nenoliedzami, šis Amerikas latvietis ir gudrs vīrs — viņam ir filozofijas doktora grāds par latviešu valodas zilbju intonāciju pētījumiem. Latvijā viņš dzīvo piekto gadu, bet atšķirībā no dažiem citiem tautiešiem, kuri te nodarbojas ar lopkopību vai zemkopību, viņš pelnīja ar “Lāču ledu”. Savukārt iecerētajam ārlietu ministram Grigorijam Krupņikovam biogrāfijā neglīts traips — savulaik viņš vainots kontrabandas afērās.
Vērtējot pozīcijā esošās partijas, politologi ir ļoti piesardzīgi un no izteikti pozitīva vai negatīva vērtējuma atturas. Skaidrs, ka cerību bērnam aukles ir ar dažādiem uzskatiem, bet nu būs jāpieskaņojas „Jaunajam laikam”. Partiju programmās un priekšvēlēšanu solījumos atrodami pat diametrāli pretēji viedokļi gan par iestāšanās nosacījumiem Eiropas Savienībā, gan nodokļu iekasēšanas sistēmu, gan par Valsts prezidentes ievēlēšanas kārtību.
Opozīcijas vērtējumā politologi ir vienisprātis — gan Jurkāna partija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, gan Šķēles Tautas partija būs spēcīgas “uzraudzes”, un “Jaunajam laikam” tik viegli nemaz neklāsies.
Līdzšinējie notikumi vedina domāt, ka Šķēle kā vecs un rūdīts runcis labprāt paspēlēsies ar lecīgo “pelēnu” Repši. To, ka Repšes un Šķēles sadarbība ir apšaubāma, varēja prognozēt — abi pārāk lieli, lai viens otram pakļautos. Šķēlem palikt opozīcijā ir tas pats, kas būt zirgā. Tautas partijas un “Jaunā laika” tikšanās rezultāts bija jau iepriekš jaušams — vienošanās nebūs. Līderi tik “daiļrunīgi” aizrunājās, ka jābrīnās, kā viens otru uz dueli neizsauca. Abi mēģināja uztaustīt viens otra vājās vietas. Repše gan centās kontrolēt diskusijas saturu, izskatot iespējamo ministriju reorganizāciju, taču Šķēles nostāja bija cieta kā krams — viņš bija pret ministriju skaita palielināšanu. Tikšanās skaidri parādīja, ka abus kungus šķir ne tikai pretēji viedokļi, bet tā ir arī divu spēcīgu personību psiholoģiskā nesaderība.
Beidzot… Tādu virsrakstu varētu likt informācijai par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatā apstiprināto Drošības policijas priekšnieka vietnieku Gunti Rutki. Tā ir aizejošās valdības ne visai tīkamā dāvana jaunajai, jo Repše lūdza šī jautājuma izlemšanu atstāt topošajai valdībai. Viņš KNAB likumu uzskata par brāķi. “Situācija Latvijā patlaban ir tieši tāda pati kā Honkongā septiņdesmitajos gados. Uzskatu, ka mums būtu jāņem par piemēru un jāadaptē likumi, piemēram, korupcijas un narkomafiju apkarošanas paņēmieni, kādi tika ieviesti tur. Šie principi pat nav salīdzināmi ar tiem bezzobainajiem likumiem, kādi pieņemti Latvijā,” “Vakara Ziņas” citē Repšes teikto. Repše bija iecerējis šo institūciju Latvijā uzticēt britiem. Viņi piecos gados tika galā ar Honkongas situāciju. Jācer tikai, ka ne visu paredzēts kopēt no Honkongas — citādi grūti būs pielāgoties Eiropai.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija darījusi zināmu, ka Eiropas Savienība gatava uzņemt Latviju savā pulkā jau 2004. gadā. Ziņojumā Latvija kritizēta vairākās jomās — nepietiekamā korupcijas apkarošanā, administratīvās spējas un tiesu sistēmas stiprināšanā. Protams, par šo paziņojumu var priecāties Saeima un valdība, bet to griba nav uzskatāma par balsstiesīgo pilsoņu viedokli. Tāpēc nepieciešams referendums. Pašreizējās aptaujas liecina, ka Eiropas Savienībai jāvārdu dotu tautas mazākā daļa.
Bet rudenim ir vienaldzīgas virmojošās kaislības. Tas steidz pabeigt savas skaistākās ainavas, aicinot priecāties par daudz pastāvīgākām lietām nekā politika.
