Reiz skatījos videofilmu, kurā visu cilvēku dzīvi kā realitātes šovā kontrolēja videokameras.
Reiz skatījos videofilmu, kurā visu cilvēku dzīvi kā realitātes šovā kontrolēja videokameras. Tās bija visur — uz ielas, veikalā, guļamistabā un pat tualetē. Kameru fiksēto neskaitāmos monitoros vēroja specdienesta vīri, kuri par katru zināja pilnīgi visu, privāto dzīvi ieskaitot.
Šķiet, ka drīz pusfantastiskajā filmā redzēto varēsim piedzīvot arī Latvijā, un par to paldies teiksim mūsu pašu vēlētajiem deputātiem. Pagājušajā nedēļā sabiedrībai kļuva zināmi Saeimas pieņemtie grozījumi Satversmes aizsardzības biroja likumā. Gandrīz vienbalsīgi apstiprinātās izmaiņas paredz, ka Satversmes aizsardzības biroja darbiniekiem vairs nevajadzēs prokurora vai tieneša atļauju noklausīties telefonsarunas, pārbaudīt cilvēka dzīvesvietu, izsekot viņu un veikt citas darbības, kas likumā formulētas kā “izlūkošanas vai pretizlūkošanas pasākumi sevišķā veidā”. Tas nozīmē, ka jūsu mājās Satversmes aizsardzības biroja darbinieki var ierasties jebkurā brīdī un, neko nepaskaidrojot, pārbaudīt jūsu personīgās mantas vai sekot jums kā ēnas. Nekādas sankcijas pirms tam vairs nav vajadzīgas. Kontrolēt var jebkuru personu vai organizāciju, Ģenerālprokuratūru ieskaitot. Nu gluži kā padomju laikos, kad cilvēkos bailes iedvesa visvarenās “stūra mājas” — Valsts drošības komitejas — darboņi.
Kādēļ Satversmes aizsardzības birojam tāda visatļautība? Izrādās, lai apkarotu ārvalstu specdienestus, kuri uz mazo Latviju glūnot kā lāči uz meduspodu. Manuprāt, ikvienam domājošam cilvēkam gan skaidrs, ka Latvija ar savu niecīgo ekonomisko un gaužām vājo militāro potenciālu nebūt nav ārvalstu specdienestu iekārojamāko valstu sarakstā. Ja nu vienīgi kāds radikāli noskaņots nacionālboļševiks atkal sadomā uzraut sarkano karogu Pēterbaznīcas tornī, bet tādus apkarot mums jau pieredze ir — maisu galvā un pāri robežai prom.
Likumā gan nekas nav teikts, kā nodrošināties pret visu atļaujošo pilnvaru negodīgu izmantošanu. Ko tad, ja Satversmes aizsardzības biroja darbinieki ar spiegošanu nolemj nodarboties savtīgu motīvu dēļ, kaut vai apkarojamo ārvalstu specdienestu interesēs? Cerēt, ka tā nekad nenotiks, ir naivi, jo dzīve vairākkārt pierādījusi, ka nopirkt var visu, prokurorus un tiesnešus ieskaitot. Diezin vai Satversmes aizsardzības biroja darbinieki būs izņēmums. Tā vien šķiet, ka negodīgie ierēdņi mūsmājās vairojas tikpat strauji kā latvāņi, kuriem nekaitē pat netipiski sausā vasara.
Toties zemniekiem tā kaitējusi, kā vēl nekad — pļavas izdegušas, lauki izkaltuši. Bažas, ka šis būs neražas gads, ir pamatotas. Valdība gan sola domāt, kā lauksaimniekiem palīdzēt, bet zinām jau, kā solījumus pilda. Kamēr izdomās, kur ņemt naudu, kamēr neskaitāmās komisijās apspriedīs, kam un par ko maksāt, rudens būs klāt. Un tad jau laiks jaunajai Saeimai, lai tā domā: maksāt vai nemaksāt.
Mēs varētu mācīties no Vācijas, kas šovasar piedzīvojusi plūdus. Dabas katastrofa vēl nav beigusies, bet Vācijas valdība, kurai arī šoruden gaidāmas vēlēšanas — jāizvēlas jaunais kanclers, jau piešķīrusi vairākus miljonus eiro plūdu seku likvidēšanai. Kad nesen biju Vācijā, redzēju, kā plūdos cietušie vācieši smaidot met kaudzēs slapjās mēbeles un sadzīves tehniku. Par spīti nelaimei vācieši var smaidīt — viņu valdībai savi pilsoņi rūp. Kad savi pilsoņi rūpēs Latvijas valdībai?
Par citas valsts pilsoņiem parūpējusies Rīgas dome, nosūtot plūdos cietušajai Čehijai piecdesmit tūkstošu eiro. Jauks žests cēlu mērķu vārdā. Varbūt būtu ziedojuši vairāk, bet jādomā arī pašiem par sevi — Rīgas centrā rit Rātsnama, domes jaunās mājvietas, celtniecība. Projekta izmaksas no sākotnēji aprēķinātajiem astoņiem miljoniem latu jau pieaugušas līdz desmit, vienpadsmit miljoniem. Rīgas mērs Gundars Bojārs gan sola mēģināt izmaksas samazināt, atsakoties no dažām lietām, piemēram, ķirškoka (!) iekšējās apdares un pāris ekskluzīvām mēbelēm. Nav gan skaidrs, kādēļ to nevarēja izdarīt uzreiz. Varbūt Rīgas domnieki spēj strādāt tikai ķirškoka kabinetos pie ozolkoka rakstāmgaldiem?
Aizvadītā nedēļa neveiksmīga bijusi Satiksmes ministrijai — fiasko piedzīvojusi trešā mobilo sakaru operatora licences izsole. Neviens šim šķietami kārajam kumosiņam nepieteicās, lai gan speciālisti prognozēja lielu interesi. Kurš vainīgs? Gan valdība, kura gandrīz bez prasībām ļāva nodot vienam īpašniekam fiksēto telefonsakaru operatoru “Lattelekom” un mobilo sakaru firmu “LMT”, radot šo kompāniju dominējošo stāvokli tirgū un atbaidot jaunus konkurentus, gan pati Satiksmes ministrija. Tā izsoli novilcināja tik ilgi, kamēr interesenti izvēlējās citu tirgu. Nu izsoles rīkotāji vaimanā un atrunājas, ka Latvija, lūk, trijiem operatoriem esot par mazu. Savukārt Igaunijā, kas nebūt nav lielāka, darbu sācis jau ceturtais mobilo sakaru operators.
Ne sausums, ne plūdi, pat ne korupcija nevar ietekmēt vienu — skolas gaitu sākumu 1. septembrī. Šogad tas iegadījās svētdienā, tādēļ zinību alkstošie uz mācību iestādēm devās tikai vakar. Šogad par diviem tūkstošiem pirmklasnieku mazāk nekā pērn. Skolēnu skaits katru gadu sarūk, un arī skolu mums paliek arvien mazāk: 2001. gadā bija 1066, šogad — 1060 skolu.
Pēc diviem gadiem mācībām visās skolās jānotiek valsts valodā. Pārsteidzoši, bet vienīgie, kas par to uztraucas, ir latviešu valodas aizstāvji. Turpretī skolu ar citvalodu apmācību pedagogi par latviešu valodu tikai pavīpsnā — vienmēr atrodas kāds, kurš cittautiešus aizstāv, tāpēc tālāk par runāšanu kā netiekam, tā netiekam. Gan jau tā būs arī šoreiz, jo vairāk tādēļ, ka latviski brīvi runā tikai 18 procentu no citvalodu skolu pedagogiem. Viņi nevarēs mācīt to, ko paši nesaprot.
