Aizvadītā bija Latvijas melno dienu atceres nedēļa. Atmiņas par augusta puču tiem, kas to piedzīvoja, ir ne mazāk nozīmīgas par janvāra barikādēm. Naktī no 19. uz 20. augustu izšķīrās Latvijas liktenis — gan Maskavā, gan Rīgā.
Aizvadītā bija Latvijas melno dienu atceres nedēļa. Atmiņas par augusta puču tiem, kas to piedzīvoja, ir ne mazāk nozīmīgas par janvāra barikādēm. Naktī no 19. uz 20. augustu izšķīrās Latvijas liktenis — gan Maskavā, gan Rīgā. Varēja būt visādi. Atceros, kā uz rajona padomes ārkārtas sēdi aizelsies un starojošs atskrēja toreizējās telefona aparātu rūpnīcas interfrontistu pārstāvis gatavībā tūlīt pārņemt varu. Neizdevās!
Ribentropa — Molotova pakta parakstīšana pirms 63 gadiem 23. augustā ir vēl viena melnā diena. Nav aizmirstams, kā, šo noziedzīgo darījumu pieminot, neatkarības cīņu sākumā visa Baltija stāvēja nepārtrauktā ķēdē un, sadevušies rokās, pasaulei demonstrēja savu vienotību. Vienmēr nožēlošu, ka man neizdevās piedalīties šajā emocionālajā notikumā, jo tobrīd biju Moldāvijā.
Arvien biežāk pavīd viedokļi, ka Latvijai sēru dienu ir par daudz. Kā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” raksta publicists Viktors Avotiņš, “iespējams, mums būtu ērtāk, ja karogā pastāvīgi būtu kāda strīpiņa ceturtās — melnās — krāsas. Tā tad simbolizētu ne tikai tautas piedzīvoto traģismu, bet arī to, ka tas arvien nomāc mūs”.
Var strīdēties par to, vai mums vienmēr vajag pieminēt traģisko un skumjo. Taču neaizmirsīsim, ka tautai, kura neatminas savu pagātni, nav arī nākotnes. Jau tagad daudzi jaunieši neko nezina par puču, par cilvēku ķēdi un liesmojošajiem ugunskuriem Baltijas ceļā. Jo ilgāk dzīvojam, jo nozīmīgākiem šiem notikumiem vajadzētu būt mūsu atmiņās. “Ko līdz, ja traģēdija vai sēras pārvēršas par puņķiem, par pušumu izrādīšanu, nevis gribas un dzīvotspējas apliecināšanu?” jautā Viktors Avotiņš. Tieši ar to jau mēs savu dzīvotspēju apliecinām, ka atceramies. Netīksminoties un nelieloties, vienkārši — atceramies.
Mēs, aizkrauklieši, pilskalnieši un staburadzieši, 22. augustā, karstā vasaras dienā, atminējāmies aukstā janvāra barikādes pirms 11 gadiem. It kā tas būtu vakar, prātā dienas, kad bijām gatavi katru dienu kā biļetenu izdot rajona avīzi, lai no nelegālām raidstacijām iegūtās ziņas vēstītu iedzīvotājiem, jo Preses nams, Latvijas radio un televīzijas ēka jau bija omoniešu rokās.
Raudzījos, kā sirmu lauku vīru sastrādātās rokas mēģina pieāķēt vasaras krekla plānajam audumam pasmago barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un domāju: kad būs nākamā reize, kad viņi to darīs? Latvietis taču kautrējas no saviem labajiem darbiem un pagodinājumiem, kaut arī godam pelnītiem.
Divas lietas — vēlēšanu tuvums un sausums — pagājušajā nedēļā, varu derēt, bija vai katram runātājam uz mēles. Par laiku satiekoties esam raduši pārspriest mūždien. Kur nu vēl tagad — karstuma rekordu laikā! Kad vēl dzirdēts, ka augusta vidū jau norakti kartupeļi? Kad vēl Latvijā uz lauka nogatavojušies arbūzi kā Madonas rajonā? Nudien esam ar Spāniju samainījušies vietām. Pat tur šad tad līst, tikai pie mums nekā. Nu nav taisnības pasaulē! Vieni plūdos mirkst, otri saulē kalst. Varbūt arī šī vasara būs notikums, par kuru bērniem un mazbērniem stāstīt — kā par neticamu piedzīvojumu, kad pa lauku kā pa tuksnesi iets.
Vēlēšanas — tās nu ir nenovēršamas, un vēl vismaz mēnesi mēs par tām runāsim, strīdēsimies, dusmosimies par uzmācīgajām reklāmām, mēģināsim kādu pārliecināt par savu taisnību vai vienaldzīgi noraudzīsimies bezjēdzīgajās “milžu cīņās”.
Nupat pa 100 latiem nācās samaksāt televīzijas raidījumu “Pikantā mīkla” un “Mini mani!” producentiem, kuri “aizmirsa” par slēpto reklāmu, televīzijas ekrānā ļaujot darboties partijas “Jaunais laiks” deputātu kandidātēm Ingūnai Rībenai un Ausmai Kantānei. 100 latu — tie nu tādi sīkumi vien ir. Bagātās partijas tik varētu maksāt vai ik dienu, lai tikai viņu cilvēki ietiktu šādos raidījumos.
Ironiskas atsauksmes par slēpto reklāmu lasāmas internetā. Protams, anonīmas. Daži priekšvēlēšanu laikā iesaka aizliegt lietot latu papīra naudaszīmes, jo uz tām ir Repšes paraksts. Vēl citi kategoriski pieprasa neatskaņot deputāta kandidāta Raimonda Paula dziesmas, jo arī tā esot slēptā reklāma…
Labi tiem Saeimas deputātu kandidātiem, kuri kādā valsts amatā — pavisam citas iespējas savienot “patīkamo ar lietderīgo”. Nekādu bažu par slēpto reklāmu. Ierodies uz “Panorāmas” interviju rubrikā “Mūsu cilvēks” un sludini, cik gribi. Piemēram, kā lai izšķir, kurš premjera Andra Bērziņa brauciens uz laukiem ir darba vizīte un kurš — priekšvēlēšanu aģitācija? Vai viņš uz Preiļiem brauc siera rituli ripināt vai pie reizes savu partiju pa reitinga trepēm pabīdīt?
Tas pats trumpis “Latvijas ceļa” satiksmes ministram Anatolijam Gorbunovam. No valsts budžeta iztērē desmitiem tūkstošu latu, lai vēlētājiem bez maksas izdalītu atskaiti par savu darbu. Un kurš eksperts pamatos, kāpēc to nevajag darīt? Tāpēc, ka vēlēšanas tuvu? Nu, tā tikai “sagadīšanās”.
Arī Tautas partijas ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis tik naski uz Aizkraukli un Pļaviņām vis nebrauktu, ja tālumā jau nevīdētu balsošanas kabīnes. Kalvīša partijas biedrs finansu ministrs Gundars Bērziņš ir vēl aktīvāks — šonedēļ viņš ieplānojis četrus izbraukumus pie tautas: uz Balviem, Alūksni, Ogri un Salaspili.
Mūs, lasītāji, vēl daudz kas gaida. Septembra sākumā uz Aizkraukli braukšot Odisejs Kostanda un bez maksas došot savu grāmatu un alu. Sociāldemokrātu savienības jaunieši toties, izmantojot partijas nosaukuma pirmo burtu abreviatūru, izklaides pasākumos izdāļā prezervatīvus ar devīzi “Sevišķi drošs sekss”. Ja nu kāds jaunais vēlētājs, atminoties tos jaukos brīžus, ņem un nobalso!
Sestdien Aizkrauklē vēlētājiem bezmaksas Tēvzemes svētkus rīkoja apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Cilvēku bija, ka biezs. Estrādē taču visu tik skaisto vasaru nekas nebija organizēts. Ielūzušo dēļu vietā beidzot ielikti jauni. Neuzskatiet to par šīs partijas reklāmu, bet pasākums bija izdevies, jauks divarpus stundas garš koncerts, kuru nu nekā nevar nosaukt par haltūru. Slaveno “Dzirnu” dēļ vien bija vērts atnākt. Protams, gaumes ir dažādas. Stulbu joku šajā koncertā, par laimi, nebija. Arī politiķu Jāņa Straumes, Venta Baloža un bijušā aizkrauklieša Andreja Požarnova runas bija īsas un neuzbāzīgas. Alu, pīrāgus un desiņas bez maksas nedeva, bet, domāju, atnākušie patīkami pavadīja vakaru. Žēl, ka tas notiek tik reti — reizi četros gados.
Vents Balodis bija piemeklējis ļoti izteiksmīgu Bismarka citātu, kurš izsaka visa pašreiz politikā notiekošā būtību: “Nekad nav tik daudz melots kā pirms vēlēšanām, kara laikā un pēc medībām.” Kā naglai uz galvas! Tas gan attiecas arī uz pašiem tēvzemiešiem.
