Pēc vēlēšanām gan piedzīvots kas cits — parasti sapņu kuģim buru vietā izrādījies tikai kabatlakatiņš vai noskrandusi lupata…
Pēc vēlēšanām gan piedzīvots kas cits — parasti sapņu kuģim buru vietā izrādījies tikai kabatlakatiņš vai noskrandusi lupata…
Pagājušās nedēļas notikumos maz jūtams ziemas gurdenums — politiskā dzīve virmot virmo, it kā juzdama pavasara tuvošanos.
Ne visi notikumi bija priecīgi.
Sarūgtināti jutās zemnieki. Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija Latvijai un pārējām kandidātvalstīm nosūtīja Eiropas Savienības paplašināšanas finansēšanas jauno plānu laikam no 2004. līdz 2006. gadam. Latvijas zemnieki saņems tikai ceturtdaļu tās palīdzības, ko ES fermeri.
Zemkopības ministrs Atis Slakteris uzsver, ka šāda nostāja ir nepieņemama, tāpēc “mēs cīnīsimies par labākiem nosacījumiem”. Neapmierinātas ir arī citas kandidātvalstis. Maz ticams, ka “cīņa” kaut ko dos. Kandidātvalstu brēcieni pēc taisnīguma drīzāk gan atgādina kareivīga oda cīņu ar ziloni. Raudi vai dziedi, bet jāsaprot, ka Eiropas Savienība bez mums ir iztikusi un arī var iztikt, bet vai Latvija bez tās var?
Ja referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā notiktu rīt, iespējams, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, emociju vadīti, nobalsotu pret to. Eirooptimisti gan uzskata, ka par noskausto pabalstu zemniekiem nav ko uztraukties, labāk dabūt kaut ko nekā it neko.
Tiešos maksājumus zemniekiem paredzēts piešķirt no iestāšanās pirmās dienas. Ja viena ES valstu saimniecība gadā saņem vidēji 5 tūkstošus eiro (2800 latu), tad attiecīgi tāda pati 18,4 hektārus liela saimniecība Latvijā saņemtu 700 latu. Rēķinot uz saimniecībā nodarbināto skaitu, 4970 eiro vietā viens zemnieks saņemtu 1242 eiro jeb 695 latus. Tiešos maksājumus pirmos trīs gadus plānots palielināt par 5 procentiem ik gadu. Tas nozīmē, ka 2007. gadā vidēja saimniecība saņemtu 1120 latu. Tikai 2013. gada tiešie maksājumi Latvijai paredzēti vienādi ar Eiropas Savienības valstu fermeriem.
Noteiktas arī piena un cukura ražošanas kvotas, ņemot vērā reālo ražošanas apjomu no 1995. līdz 1999. gadam. Latvija iestāšanās sarunās pienam prasa 1,2 miljonus tonnu lielu ražošanas kvotu, krietni vairāk nekā piedāvā ES. Arī cukura kvota noteikta mazāka, nekā vēlētos Latvija.
Šis ir Eiropas Komisijas priekšlikums, kas dalībvalstīm iesniegts apspriešanai. Tikai pēc ES akcepta varēs sākt konkrētas sarunas.
Eiropas Savienība nenozīmē tūlītēju iekļūšanu paradīzē. Tas nebūs viegls process.
Sestdien beidzās politiskās grūtniecības laiks Repšes partijai “Jaunais laiks” — notika tās dibināšanas kopsapulce. Ūdensvīra zvaigznājā dzimusī partija popularitātes ziņā apsteidz citas partijas vēl pirms oficiālas nākšanas pasaulē. Skaisti vārdi kā jūras noapaļoti oļi vēlās no laimīgā “tēva” — partijas vadoņa Einara Repšes — mutes: “cīņa pret korupciju”, “godīgums”, “atklātums”. Kā triku mākslinieks viņš centās iztēloties sapņu burinieku, kurš visus aizvedīs uz laimības valstību. Būtībā tas nav nekas jauns — šādas vīzijas pirms vēlēšanām redzētas arī agrāk. Pēc vēlēšanām gan piedzīvots kas cits — parasti sapņu kuģim buru vietā izrādījies tikai kabatlakatiņš vai noskrandusi lupata…
Partijas priekšsēdētāja ievēlēšana nevienam nav pārsteigums. Visiem jau iepriekš zināms, ka tas būs tikai un vienīgi Repše. Akurāt kā sociālisma laikos, kad vēlēšanu rezultāti visiem skaidri jau pirms tām.
Partijas statūtu projekts diemžēl liecina, ka daudzviet ar vārdu “demokrātija” Repše pirmām kārtām saprot sevi. Piemēram, vienāda balsu skaita gadījumā par kādu lēmumu priekšsēdētāja balss ir izšķirošā, partijas vadītāja darbības termiņš ir divi gadi, bet pārējo valdes locekļu — tikai gads. Partijas vadītājam atļauts vienpersoniski rīkoties ar partijas naudu un mantu darījumos, kuri nepārsniedz 50000(!) latu.
Nenoliedzami, Einars Repše ir fanātiķis un tic, ka būs Latvijas glābējs. “…ir arī atsevišķas klīnikas, kurās ir ļoti daudzi cilvēki, kas fanātiski tic, ka glābs pasauli. Fanātiķis, kamēr viņam nav varas, ir dzinulis, nopietns stimuls pie varas esošajiem, lai neieslīgtu gurdenā miegā un bezdarbībā” (psiholoģe Vita Gulberga, “Neatkarīgā Rīta Avīze”).
Kaut arī Repše deklarēja, ka viņa partijā nebūs pārbēdzēju no citām partijām, jaundibinātās partijas rindās bija manāmi vairāki šādi biedri. Viņu vidū arī kvēlais jaunpartijietis Jānis Paura no Kokneses.
Skaidrs, ka neviena partija bez naudas nevar iztikt. Daudziem šokējoša šķita ziedojumu vākšana vēl neesošai partijai. Pagaidām bijušā “Latvijas bankas” prezidenta vēlme saņemt pusmiljonu latu honorāru ir vēl ļoti tālu no realitātes. Līdz 21. janvārim “Jaunā laika” darbībai saziedoti 28859,5 lati, bet Repšes honorāram — 73974,95 lati, 5500 ASV dolāru, 2045,17 eiro, 3449 Itālijas liras, 296 Spānijas pesetas, 3000 Vācijas marku. Ļoti maz, tā jau var pat neuzvarēt Saeimā…
Pēc sešu gadu vilcināšanās beidzot pieņemts seksuālās un reproduktīvās veselības likums, kas pieļauj izdarīt abortus. Tiem, kuri iestājās pret abortiem (dīvaini, ka lielākie protestētāji bija vīrieši), noteikti vajadzētu padomāt, kur būvēt pilsētu 17 tūkstošiem (tik pērn veikts abortu) negribētu bērnu. Latvijā ir viens no zemākajiem dzīves līmeņiem no Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Vispirms vajadzētu domāt, kā to paaugstināt. Eiropas statistikas biroja “Eurostat” apkopotā informācija liecina, ka iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir tikai 29% no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā.
Sarūgtinājumu aizvadītā nedēļa sagādāja arī bobslejistam Sandim Prūsim — paziņots, ka viņš tomēr nedrīkst piedalīties olimpiskajās spēlēs. Vai šonedēļ Latvijai izdosies ietekmēt Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu?
Lai drūmās domas kaut nedaudz kliedētu, svētdien visus maigām staru rokām glāstīja saule, it kā teikdama: “Būs jau labi!”. Ticēsim!
