Aizvadītā nedēļa bija ļoti interesanta gan darbā, gan Latvijā kopumā. Neraugoties uz sarežģīto ekonomisko situāciju un to, ka cilvēkiem trūkst naudas, pagājušajā nedēļā saņēmām visai daudz pieteikumu no privātpersonām un uzņēmumiem, kuri vēlas sākt celtniecību un nepieciešams higiēnas prasību apkopojums, kas jāiekļauj projektā. Bija arī pieteikums bērnu vasaras nometnei Vallē, taču nometnes rīkotāji vēl nav atbraukuši un nokārtojuši formalitātes.
Šāds pieteikumu daudzums ir neparasts — būvniecība, īpaši privātajā sektorā, ir praktiski apsīkusi. Ekonomiskā situācija joprojām ir ļoti slikta. Iespējams, tā ir sagadīšanās, taču cilvēki cer, ka dzīves apstākļi tomēr uzlabosies. Bieži vien cerība, ka viss būs labi, ir vienīgais, kas palīdz dzīvot. Mēdz teikt, ka grūtībās cilvēks norūdās, un arī šībrīža grūtības palīdz norūdīties, izdomāt jaunus veidus, kā dzīvi padarīt labāku.
Pagājušās nedēļas nozīmīgākais notikums neapšaubāmi bija referendums par grozījumiem Satversmē, kuri dotu tautai iespēju atlaist Saeimu. Arī es un mana ģimene piedalījās referendumā.
Referenduma provizoriskie rezultāti liecina, ka nepieciešamo balsu skaitu, lai grozījumi stātos spēkā, nav izdevies savākt, tomēr no tā var gūt vairākas atziņas. Galvenā no tām — vienprātība, kādā Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no tautības lemj svarīgus jautājumus.
Pēdējo reizi šāda vienprātība bija, kad visi devāmies uz barikādēm. Arī tad cilvēku tautībai nepievērsa vērību. Tikai vēlāk sākās nevajadzīga ķildošanās. Iemesls ir vienkāršs — gan radikāli noskaņotie labējie, gan kreisie politiķi mēģina sašķelt tautu, gūstot no tā personīgu labumu. Taču vienkāršajiem cilvēkiem no tā nav nekāda labuma. Mēs visi esam vienas valsts iedzīvotāji, pilsoņi, mums jāturas kopā. Sociālās problēmas mums visiem ir vienādas — gan latviešiem, gan cittautiešiem. Mums visiem vajag darbu un normālus dzīves apstākļus. Tāpēc arī šajā referendumā bija tik liela vienprātība. Pats pārliecinājos, ka balsot gāja visu tautību cilvēki. Tas, kurš politiķis aicina iet vai neiet uz referendumu, jau ir pakārtoti.
Referenduma iznākums vērtējams divējādi. Savākt nepieciešamo balsu skaitu neizdevās. Iespējams, tāpēc, ka daļa iedzīvotāju ir pasīvi vai arī noguruši no politikas un nevēlas tajā iesaistīties. Noguruši no tā, ka ekonomiskā situācija pasliktinās, valdība tikai iesaka atkal un atkal “savilkt jostas”. Tāpēc izveidojies priekšstats, ka viens nav cīnītājs. Taču arī armija veidojas no atsevišķiem cīnītājiem. Mēs katrs esam svarīgs.
Lai arī grozījumi nestājās spēkā, valdošajai koalīcijai būs jāizdara nopietni secinājumi. Tauta balsoja ne tikai par grozījumiem Satversmē. Tas bija uzticības balsojums Saeimai, kurā deputāti zaudēja. Cilvēki nav aunu bars, un referendums par to nopietni atgādināja. Ir cerība, ka valdošās partijas rūpīgi izvērtēs savu turpmāko rīcību. Tās ir pārāk attālinājušās no tautas, aizmirsušas vienkāršo cilvēku vajadzības. Nākamajā reizē valdošajiem var tā nepaveikties.
Pēc referenduma Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis rīt sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, lai sāktu darbu pie Satversmes grozījumiem, kas piešķirtu tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Prezidents jau pirms referenduma solīja, ka iesniegs savu Satversmes grozījumu projektu.
Manuprāt ar šādu rīcību viņš vēlas uzreiz sasniegt vairākus mērķus — uzspodrināt savu publisko tēlu un parādīt, ka viņam ir kāda teikšana, jo salīdzinājumā ar Vairu Vīķi—Freibergu Zatlera kunga prezidenta tēls šķiet visai pabāls. Jau pagājis viņa prezidentūras pirmais gads un ir pēdējais laiks vairot popularitāti. Šis ir izdevīgs mirklis. Ja grozījumus Satversmē izdosies panākt, arī nebūs slikti, un viņa reitings ievērojami pieaugs. Ja nē, viņš vismaz būs centies panākt ko nozīmīgu.
Aizvadītā nedēļa sākās ar diskusijām par to, kā aizvadīts populārais konkurss “Jaunais vilnis”. Visvairāk pārdomu raisīja nekorektais Latvijas himnas parodējums. Ja tas bija joks, tad ļoti slikti, ka tā var atļauties “pajokot”. Izklaides pasākumā nav vietas šādiem “jociņiem”. Himna un karogs ir svēti. Tie ir valsts simboli, kurus nedrīkst aizskart, tāpat kā baznīcā ir lietas, par kurām nedrīkst jokot. Lai arī esmu krievs, mani, Latvijas pilsoni, šāda rīcība ļoti aizskāra.
Konkurss ir vajadzīgs, jo dod iespēju jaunajiem dziedātājiem izpausties. Man ļoti patika, kā dziedāja Dons. Viņš noteikti bija pelnījis būt uzvarētāju trijniekā. Tomēr, šķiet, kārtējo reizi kultūra sajaucās ar politiku. Krievijas un Gruzijas attiecības ir saspīlētas, tāpēc vajadzēja uzvarēt dziedātājiem no Gruzijas. Tas bija kā vēlīgs Krievijas žests.
Aizvadītajā nedēļā daudz domāju arī par ticības lietām. Bija iespēja piedalīties Jēkabštates Dievmātes ikonas atgriešanās svētkos Jēkabpilī. Šī ikona daudzus gadus bija pazudusi, bet tagad tā atgriežas klosterī, kur ir tās īstās mājas. Pasākumā piedalījās vairāk nekā septiņi tūkstoši ticīgo. Man prieks, ka krievu tauta tuvojas garīgajām vērtībām, ticībai Dievam. Bez ticības ir grūti dzīvot. Mums prāts dots, ne tikai lai domātu, bet arī lai ticētu. Savukārt šosestdien Aizkrauklē svinīgi liks pamatakmeni jaunajai pareizticīgo baznīcai. Aizkrauklē jau ir baznīcas divām lielākajām konfesijām. Pēc kāda laika būs arī pareizticīgajiem.
Laiks silts, cilvēki atpūšas pie ūdens. Tāpēc prieks, ka ūdens paraugi, kas paņemti peldvietās Aizkraukles rajonā, atbilst visām prasībām un peldēties drīkst bez ierobežojumiem. Bakterioloģiskā piesārņojuma nav jau sen. Vien karstākās vasarās šur tur konstatēta zilaļģu ziedēšana. Situāciju ievērojami uzlabo jaunās attīrīšanas iekārtas, kuras ierīko ne tikai pašvaldības, bet arī firmas un privātpersonas. Savukārt padomju varas gados radītais piesārņojums jau ir lielākoties izkliedējies. Tāpēc visus, kam vien ir iespēja, aicinu droši baudīt atpūtu pie ūdens un vasaru.
