Aizvadītā nedēļa aizritēja ierastajā darba ritmā, sākām arī gatavot sēklu pavasara sējai.
Aizvadītā nedēļa aizritēja ierastajā darba ritmā, sākām arī gatavot sēklu pavasara sējai. Daudz laika tērēju, kārtojot dažādus dokumentus un pieteikumus Eiropas projektiem, kuros nepārtraukti piedalāmies. Saimniecībā vienmēr ir daudz darāmā arī ziemā, piemēram, jāsakopj meliorācijas sistēma.
Pagājušajā nedēļā turpinājās “Latvijas pasta” iesāktā iekšējā izmeklēšana, kuras laikā līdz izmeklēšanas beigām no amata tika atstādināti trīs vadošie darbinieki. Kamēr uzņēmumā strauji notiek modernizācija un jauninājumu ieviešana, no malas jūtams, ka “Latvijas pasta” iekšienē nav vienotības un pamatīgi izstrādātu noteikumu. Esmu saskāries ar to, ka vienā pasta nodaļā saka: “Mēs to varam izdarīt”, bet citā saņemu atteikumu. Kopumā pēdējos gados tomēr jūtama pasta sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās, kaut vai tas, ka, ieviešot motorizēto pasta piegādi, tagad savus pasta sūtījumus saņemu vismaz par pusdienu agrāk nekā iepriekš. Nožēlu varu izteikt vienīgi par lauku pasta nodaļu slēgšanu. Tā ir vecākā gadagājuma cilvēku ignorēšana, jo viņi tālāk par sava pagasta robežām netiek.
Sekoju līdzi notikumiem, kas saistīti ar Krievijas vicekonsula Aleksandra Rogožina izraidīšanu no Latvijas. Esmu pārliecināts, ka mēs zinām tikai nelielu daļu no patiesi notikušā, tāpēc paļaujos un atbalstu valsts drošības iestāžu rīcību šajā situācijā. Man nepatika, kā par notikušo teica nu jau bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs, ka “Latvijai jau nekas nevar būt slēpjams”. Manuprāt, katrai valstij ir savi noslēpumi, kas citiem nav atklājami. Kaļužnijs skaidri pauda savas valsts nostāju attiecībā pret Latviju — Krievija ir liela nācija, kura nekad nav ņēmusi un neņems vērā mazo valstu viedokli.
Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļi par daudz akcentē nevajadzīgas problēmas, tā vietā varētu informēt par kaut ko citu. Lieki tiek radītas problēmas, ko visu laiku atkārto, un tad mēs varam lasīt par vienu notikumu desmit interpretācijās, piemēram, par Lembergu vai Gulbi. Politisko notikumu atspoguļošana Latvijā reizēm jau ir grāvējfilmas līmenī.
Ministru prezidents Ivars Godmanis solīja nepieļaut pateicību ārstiem legalizēšanu. Šajā jautājumā piekrītu Ministru prezidentam. Domāju, ka šis process jāatliek uz pieciem, desmit gadiem. Par legālām pateicībām varēsim lemt tikai tad, kad saņemsim pietiekami lielu algu un būs izveidojusies normāla attieksme pret darbu. Cilvēkiem beidzot jāsaprot, ka ārsts savu algu jau ir saņēmis un par sniegto pakalpojumu viņam otrreiz vairs nav jāmaksā, ko lielākā daļa tomēr dara. Ja šobrīd pateicības atļautu maksāt legāli, neticu, ka ārsti neturpinātu tās saņemt nelegāli, bet kas to spētu kontrolēt? Ja reiz visiem valsts un privātstruktūrās strādājošajiem ir viens likums, tad tas arī ir jāievēro. Tikpat labi uzņēmuma vadība varētu darbiniekiem par padarīto maksāt it kā pateicību, valstij nemaksājot nekādus nodokļus. Mēs paši ārstus pie šādas sistēmas esam pieradinājuši, jo tikai tad jūtam, ka viņu attieksme pret slimniekiem uzlabojas.
Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks pagājušajā nedēļā informēja par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kurā iestāžu atraidījums homoseksuālam cilvēkam pieteikties bērna adopcijai atzīts par diskrimināciju. Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi, svarīgi saprast, vai šiem cilvēkiem seksuālā orientācija ir vājība, slimība vai dzīvesveids. Man nav iebildumu, ja seksuāli citādi orientēti cilvēki vēlas adoptēt un audzināt bērnus, ja vien tas notiek pozitīvā gaisotnē. Tomēr jāapzinās, ka lielākā daļa sabiedrības nav gatava ko tādu atbalstīt un pieņemt, iespējams, tādēļ šādās situācijās visvairāk nāktos ciest bērnam. Ir arī risks, ka homoseksuāļu ģimenēs audzis bērns šādu dzīvesveidu uztvers kā normu un to centīsies īstenot arī pats. Mēs nevaram ignorēt šos cilvēkus, viņi dzīvo mūsu vidū, un mums tas ir jāpieņem. Tā notiek visā pasaulē. Cilvēks ir cilvēks — viņam jādzīvo, jāpriecājas un jāaudzina arī bērni.
Lauksaimniecība nepārtraukti attīstās, un tāpēc vienmēr valda arī neziņa, kas notiks. Vēl rudenī nezinājām neko, kas notiks pavasarī, šobrīd nav nekādas konkrētības ražošanā — ko ražot un kādos daudzumos, jo graudu trūka visā pasaulē. Ļoti smagi, ka neko nevaram plānot uz priekšu. Mani un, domāju, arī citus lauksaimniekus ļoti apgrūtina tas, ka bieži vien daudzās iestādēs strādā nekompetenti darbinieki, kuri neizprot problēmas līdz galam. Traucē arī biežā ministru maiņa — ja cilvēks “lēkā” no vienas nozares uz otru, vai viņš var būt speciālists kādā konkrētā jomā?
Arī lauksaimnieks ir uzņēmējs, tas nav tikai tāds dzīvesveids: gribu — daru, gribu — nedaru. Mums ir kredītplāni, mērķi un saplānota ražošana. Ir daudz lietu, kas jāmaina, piemēram, zemniekiem līdz noteiktam datumam jāiesniedz pārskati, projekti un citi dokumenti, ja nokavējam kaut vienu dienu, jāmaksā lielas sodanaudas. Savukārt Eiropas maksājumus mums solīja jau decembrī, bet manas saimniecības kontā vēl nav ieskaitīts neviens santīms, un par to nav paredzētas nekādas sankcijas. Zemniekiem ir kredīti, finansiālās saistības, kas, tāpat kā visiem, jānokārto noteiktā laikā, tāpēc rodas zaudējumi. Lauksaimniecība jāuztver nopietni, ja mēs ar to nodarbojamies, tad darām to ļoti pārdomāti un plānveidīgi.
Šī ir viena no siltākajām ziemām daudzu gadu laikā. Laika apstākļi ietekmē apmēram 50 procentu lauksaimnieciskās ražošanas iznākuma. Latvijā ziemas katru gadu kļūst arvien siltākas, un nāksies vien pielāgoties. Rudenī lauksaimnieciskā ražošana jāplāno mazliet savādāk, un tas nav neiespējami, visu var izdarīt. Pašreiz vēl satraukumam nav pamata, tomēr laika apstākļi jebkurā brīdī var ieviest savas korekcijas.
Izlasīju par Aizkraukles rajonā rīkoto akciju “Labā zvaigzne”. Gribētos, lai mums apkārt būtu vairāk tādu gaišu cilvēku, diemžēl sabiedrība vēl nav tik tālu “izaugusi”, lai biežāk atcerētos līdzcilvēku labos darbus un pateiktos par tiem. Mums jākļūst saprotošākiem, nevajag iet garām dusmīgiem un skaudīgiem.Dzīve kļūs gaišāka un labāka, ja sapratīsim viens otra likstas un pratīsim kopīgi priecāties!
