Politiskā dzīve Latvijā joprojām raiba. Vairāk pievērsu uzmanību partiju kongresiem un atskaņām pēc tiem.
Politiskā dzīve Latvijā joprojām raiba. Vairāk pievērsu uzmanību partiju kongresiem un atskaņām pēc tiem. Kopā bija sanākuši gan tautpartijieši, gan tēvzemieši. Vērojot to televīzijā, radās iespaids, ka Tautas partija tomēr ir vienotāka par citām. Varbūt arī “”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” politiķi vairāk saliedēsies, jo par tās priekšsēdētāju no jauna ievēlēja Robertu Zīli. Partijas kongresā kāda runātāja gan atzina, ka visu mūžu nevar samierināties tikai ar zīli rokā, bet kādreiz vajag ieraudzīt arī medni kokā.
Tomēr kaut kam valstī ir jāmainās, jo tā turpināt nevar. Acīmredzot visā sistēmā kopumā kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka tautsaimniecībā nepieciešama rūpīgāka plānošana. Attīstībai jābūt plānveidīgai. Lauksaimniecības tikpat kā nav vai arī tā ir atstāta pašplūsmā, bet rūpniecība gandrīz pilnībā iznīcināta. Vai tad paši nevarējām daudzas lietas turpināt ražot? Liekas, ka valstij nekas nav vajadzīgs.
Kārtējais absurda piemērs ir plānotā autostāvvietas būvniecība pie valsts robežas Grebņevā, kuru visticamāk apsaimniekos kaut kādas privātās struktūras un iekasēs mistiskas nodevas, bet valstij no tā būs maz labuma. Kā pie robežas, kur zeme nav privatizēta vai iznomāta, var darboties kaut kādas privātfirmas?
Man kā bijušajai lauksaimniecei ir skumji, ka ļoti daudz saimniecību likvidēja. Vēl pagājušajā gadā lauksaimnieki varēja cerēt uz lielāku Eiropas Savienības atbalstu, kas ļāva nopļaut daudzas aizaugušas teritorijas. Tagad šo atbalstu samazināja, bet par kādu naudu zemnieks lai apstrādā zemi? Visi zinām, cik maksā degviela. Tajā pašā laikā par piena litru var iegūt labi ja 20 santīmu. Tas ir nesamērojami. Daudzmaz labi var dzīvot lielās saimniecības un tie, kuri iepriekš spēja piesaistīt Eiropas naudu tehnikas iegādei. Pārējie turas tikai ar entuziasmu.
Latvijā visu cenšas pielīdzināt citu valstu līmenim, galvenokārt gan cenu ziņā. Cilvēki jau mazliet attopas no lielā cenu kāpuma, bet arī nākotnē nav gaidāms nekas labs. Domāju, ka cenas veikalos un arī nekustamajam īpašumam lielākoties ir “uzpūstas” mākslīgi. Vēl tikai sāka runāt par cenu pieaugumu, bet visi nekavējoties tās paaugstināja gan precēm, gan pakalpojumiem. Kā tagad veikalā litrs piena var maksāt ap latu, ja zemniekam iepirkuma cena tik un tā nav lielāka? Jā, saprotu, ka izmaksas lielākas, bet no viena litra rūpnīcā “iestiepj” vismaz trīs. Visi grib peļņu, turklāt pēc iespējas lielāku. Tikmēr cilvēks par minimālo algu pat sevi nevar uzturēt.
Šobrīd aktīvi apspriež nākamā Ministru prezidenta kandidatūras. Kā vienu no iespējamajiem šajā amatā nosauc Ivaru Godmani. Es gan nesaprotu, ko tādu labu viņš līdz šim ir paveicis? Tautai acīs skatoties, savulaik melojis un daudz kļūdu pieļāvis. Atceros, kā viņš televīzijā vienā dienā cilvēkiem solīja, ka Latvijā naudas reformas nebūs, bet jau nākamajā dienā nauda tomēr mainījās. Domāju, ka cilvēki to nav aizmirsuši. Tāpēc viņam nevajadzētu pat kandidēt šim amatam.
Domāju gan, ka Tautas partija tomēr centīsies neizlaist varu no rokām. Tā ka grūti prognozēt nākamo premjeru un to, kurš šajā amatā būtu labākais. Tikai reāls darbs var atklāt cilvēku. Tāpat kā man savulaik šķita neiespējami iedomāties kādu Vairas Vīķes — Freibergas vietā. Tomēr tagad esmu ļoti apmierināta ar Valdi Zatleru Valsts prezidenta amatā. Ja viņš pratīs ieviest tādu kārtību, kādu savulaik panāca Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vadītāja amatā, tad viss būs kārtībā. Pati reiz ārstējos šajā slimnīcā, un tā patiesi patīkami atšķiras no citām ārstniecības iestādēm ne tikai darba, bet arī personāla attieksmes ziņā. Tikai nesaprotu, kāpēc cilvēkiem nepārtraukti vajag prezidenta rīcībā meklēt kaut ko sliktu. Šobrīd prese burtiski “medī” katru viņa vārdu un to visādi apspēlē, velkot kaut kādas paralēles. Katrs cilvēks, kurš kaut ko dara, var kļūdīties. Vai tad vienmēr jāsaskata tikai negatīvais? Acīmredzot nekļūdās tikai tas, kurš tās kļūdas meklē.
Joprojām aktuāla ir pašvaldību apvienošanās — te vienojamies, te nē, te brīvprātīgi, te piespiedu kārtā. Vai pašvaldības no tā kaut ko iegūs? Manuprāt, pilnīgi neko. It kā būs lielāka iespēja iegūt papildu līdzekļus no dažādiem projektiem, bet ir tik milzīga birokrātija, ka daudzas pašvaldības prasības nemaz nespēj izpildīt. Turklāt viss sadārdzinās, un beigās par to naudu tāpat neko vairs nevar iesākt.
Mums jau ir lielu saimniecību un pašvaldību apvienošanas pieredze. Cik reižu daudzas jau ir apvienojušās un pēc tam atdalījušās, piemēram, Pļaviņas un Aiviekste. Dzīve pierādīja, ka lielas apvienības nevar veiksmīgi pastāvēt, jo nomales nekad nebūs ieguvējas. Kā, piemēram, novada centrs Pļaviņas, kas pašas neattīstās, var veicināt attīstību Vietalvā? Saka jau, ka pēc apvienošanās viss paliks tāpat. Domāju, ka tā tas būs varbūt vienu sasaukumu, bet ar laiku tomēr “atbirs”.
Pagājušās nedēļas nogalē vēlēt devās Krievijas iedzīvotāji. Televīzijā vērojot priekšvēlēšanu kampaņas norisi, secinājums ir viens — Putins var visu, bet citi neko. Kad rādīja Garija Kasparova apcietināšanu, biju tik sašutusi, ka pat televizoru izslēdzu, jo nevaru ciest tādu netaisnību. Ja valstī ir demokrātija, tad taču visi var izteikt savas domas.
Svētdien aizvadījām pirmo Adventi, un nu ar prieku gaidu Ziemassvētkus. Man ļoti patīk šie svētki. Manā bērnībā tajos jau bija izgreznota eglīte, bet vairāk gan svinējām Jauno gadu, jo citādi nedrīkstēja. Tomēr jaukāks par pašu svinēšanu ir gaidīšanas laiks, kad katrs gaida piepildāmies kādu brīnumu. Gribas, lai Ziemassvētki atnāk balti un šis gaišums saglabājas arī cilvēkos.
