Mana ikdiena kā garīdzniekam ir nedaudz citādāka nekā pārējiem cilvēkiem.
Mana ikdiena kā garīdzniekam ir nedaudz citādāka nekā pārējiem cilvēkiem. Man pirmdiena pēc divu dienu kalpošanas baznīcā ir brīvdiena, kuru veltu ģimenei un sev. Lasu garīgo literatūru, rosos pa māju un kopā ar kundzi runājam ar bērniem par viņus interesējošiem jautājumiem.
Intensīvāks darbs man sākas otrdienās, kad vakaros notiek Bībeles stundas, bet trešdienās braucu uz Rīgu un kā prāvests piedalos luterāņu baznīcas vadības darbā. Tad divas dienas pieņemu cilvēkus, noteiktu laiku veltu iesvētes mācībām, svētdienas sprediķa sagatavošanai un citiem mācītāja pienākumiem.
Aizvadītajā nedēļā bija diezgan daudz apmeklētāju, kuri gribēja izrunāties par personīgajām problēmām.
Pārsvarā cilvēkiem ir attiecību sarežģījumi darbavietās un ģimenē. Dažkārt cilvēks vairs nekam neredz dzīves jēgu, un tad es skaidroju, ka viss jau nesaistās tikai ar materiālo un fizisko pasauli, ka jāskatās vairāk uz debesīm, nevis zem kājām. Jāskatās pat pāri kapu kopiņai, jo palicējiem, lai kāds bijis zaudējums, jāturpina dzīvot. Daudziem iesaku sakārtot sevi, darot labu līdzcilvēkiem, lūgt piedošanu savam ienaidniekam, pārvarēt pesimismu un pat depresiju. Cilvēkam jādara tas, ko Dievs nedara — viņš mūsu vietā nelūgs piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri. Dievs piedod mūsu grēkus, taču tikai pēc to nožēlošanas, kad sākam dzīvot kristīgu dzīvi.
Lai arī cik aizņemts esmu, vienmēr sekoju līdzi arī notikumiem valsts dzīvē. Vakaros televīzijā skatos ziņu pārraides un informāciju gūstu arī no interneta. Diemžēl esmu secinājis, ka masu saziņas līdzekļos valda negatīvisms, un, kad cilvēku ar to “baro”, tad arī viņš pats kļūst negatīvs. Vai tiešām Latvijā notiek tik maz laba? Mūs sīki informē par deputātu ķīviņiem, mītiņiem un protestiem, bet kad notiek kas pozitīvs, piemēram, vasarā Rīgā bija liels, skaists ģimeņu saiets, to pieminēja tikai radio kristīgajā raidījumā.
Redzot, kas notiek sabiedrībā, secinu — cilvēki atkal un atkal, gadu no gada kāpj vienā un tajā pašā peļķē un uz viena un tā paša grābekļa. Kaut vai politiķi. Ja esi apdauzījies vienreiz, otrreiz un trešo reizi, kāpēc atkal dabū pa pieri? Manuprāt, politiķu vaina valsts neveiksmēs ir piecdesmit procentu, bet tikpat liela ir arī vēlētāju “artava”. Visus kopā “vieno” negatīvisms, un tas novērš cilvēku uzmanību no viņu pašu nesakārtotās personīgās dzīves. Bet pēc tam mēs meklējam kādu grēkāzi, uz kuru novelt vainu, kāpēc iet slikti.
Esmu novērojis, ka par sliktiem priekšniekiem un valdību sūdzas tie, kuri paši “nenoslauka savu durvju priekšu”. Dodot padomu, tā arī saku: “Sāc ar savu durvju priekšu, un tad meklē vainas citos!” Nevajag vainot citus, ja pašam slikti klājas, jo pats dzīvo nesakārtotā vidē. Jāķeras pie darba un jāsapoš sava māja un arī kāds stūrītis Latvijas dabas. Arī mūsu baznīcas dārzu daži cilvēki gadiem piemētā ar papīriem un tukšām pudelēm, es to visu regulāri salasu, bet nu šo piegružotāju, paldies Dievam, kļūst arvien mazāk. Viņi sāk saprast, ka dara nepareizi, un sāk laboties. Ja katrs no mums paceltu to, ko cits nometis, tad, domāju, apkārtne būtu daudz sakoptāka, jo nekārtības radītāju ir daudz mazāk nekā cilvēku, kuriem patīk skaistums un sakārtotība.
Ja apmeklētājam lieku uz lapas uzrakstīt savas pozitīvās īpašības, tad, izrādās, tādas ir visiem un diezgan daudz, daži pat jūtas pārsteigti un sāk smaidīt. Viņos sāk pazust drūmais noskaņojums, un cilvēki pamana, ka arī mākoņainā dienā saule mums dāvā savu gaismu.
Domājot par garīgo dimensiju tautā, atcerēsimies, ka Saeimas deputātus, kurus interesē tikai pašu labsajūta, ievēlējuši tieši tādi paši cilvēki — materiālisti. Te arī rodas interešu konflikts — vienas (materiālās) intereses pret otrām (garīgajām) interesēm. Un, protams, lielākoties uzvar vairākums, proti, materiālisti. Garīgums valdīja Atmodas laikā, un tas varētu atkal atdzimt, bet kamēr summa nemainīsies no saskaitāmo kārtības un sen pazīstamie vēži “ceļos” no vienas kulītes otrā, nekas tautas dzīvē neuzlabosies.
Pagājušajā nedēļā mūsu baznīcā pulcējās Sēlpils iecirkņa baznīcu draudžu pārstāvji, runājām par šo draudžu vajadzībām. Prieks, ka sākusies Zalves luterāņu baznīcas atjaunošana, kaut gan tur vajag daudz līdzekļu, taču zalviešu iniciatīva ir apsveicama un dod draudzei pozitīvu impulsu turpmākam darbam.
Ir veļu laiks, un tuvojas Mūžības svētdiena. Dievkalpojumos runāju par mūžību un mūsu pieskārienu Dievam. Ir lūgšanu laiks par aizgājušajiem. Viņiem atspīd mūžīgā gaisma ne tikai debesīs, bet arī to svecīšu liesmiņās, kuras noliekam savu mīļo atdusas vietās un dievnamos. Ja mūsu skats būs vērsts augšup, tad zemes dzīve būs svētīta, ja lūkosimies uz leju — nekad neieraudzīsim sauli, bet tikai kapa bedri…
Lai attīrītu dvēseli, no rītiem pateiksimies Dievam par jaunu dienu, bet ejot gulēt — par to, ko Dievs šajā dienā devis. Laime un garīgums tad piepildīs sirdi, ģimeni un sabiedrību. Domāsim gaišas domas un nedarīsim nevienam ļaunu, tad arī mūsu dzīve kļūs labāka. Lai jums visiem Dieva svētība!
