Aizvadītā nedēļa pagāja lielā steigā, darba bija ļoti daudz, un tikai nedēļas vidū mazliet atguvos.
Aizvadītā nedēļa pagāja lielā steigā, darba bija ļoti daudz, un tikai nedēļas vidū mazliet atguvos. Aizkraukles pilsētas sākumskolā un Seces pamatskolā mācu sociālās zinības, esmu arī jaunsargu instruktors. Pēc rudens brīvlaika bērniem bija grūti iekļauties ierastajā ritmā un koncentrēties mācībām. Tā kā mans darbs un brīvais laiks lielākoties saistīts ar bērniem, ir ļoti svarīgi, lai arī skolotājs būtu aktīvs un domātu, kā viņi. Vienmēr atceros sevi skolas laikā — kas patika, kas nepatika un ko bērni dažādās situācijās gaida no skolotāja. Domāju, tas man ļoti palīdz darbā ar bērniem un jauniešiem.
Pagājusī nedēļa politiskajā dzīvē joprojām nekādu skaidrību neviesa. Manuprāt, politiķiem vajadzētu risināt valstiski svarīgus jautājumus, domāt par cilvēku labklājību un valsts augšupeju. Bet ko politiķi lielākoties dara? Viņi strīdas savā starpā, kašķējas, un līdz ar to paliek arvien mazāk laika domāt par tautu. Man nepatīk klausīties viņu runās — viens nav teicis to, otrs aizmirsis citu, tad sākas gandrīz izmeklēšana, lai noskaidrotu, kurš no politiķiem ko ir teicis. Nesaprotu arī, kā Ministru prezidents Aigars Kalvītis varēja doties prom no Latvijas tik saspringtā situācijā. Vai tas neliecina par viņa bēgšanu no grūtībām?
Arī labklājības ministre Dagnija Staķe paziņoja par savu lēmumu atkāpties no amata. Ministru prezidents Aigars Kalvītis gan vēl ar viņu tiksies, lai izlemtu, vai pieņemt ministres demisiju. Manuprāt, laiks jaunām sejām gan valdībā, gan Saeimā. Nesaskatu jēgu mainīt amatos vienus un tos pašus politiķus. Taču pēdējā laikā valdība jau vairākkārt pierādījusi, ka vienalga rīkojas tā, kā vēlas, kā ir izdevīgāk, neieklausoties tautas balsī. Rīgā sestdien par grozījumiem Satversmē, kas tautai dotu tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, savākti 3,5 tūkstoši iedzīvotāju parakstu, kopā — seši tūkstoši. Cerams, tas kaut ko mainīs.
Ir tāds teiciens: “Es mīlu šo zemi, bet ne valsti”, un tas lielā mērā atbilst manām šībrīža izjūtām. Tā kā zemessardze un jaunsardze ir militāras struktūras, teorētiski mums vienmēr jābūt gataviem rīkoties arī visļaunākajās situācijās. Šobrīd jaunsardzē aktuālas mācības, daudz pievēršamies fiziskajai sagatavotībai. Pagājušajā nedēļā piedalījāmies Zemgales novada jaunsardzes “Vīru spēlēs”, un esmu ļoti priecīgs par savu jaunsargu sasniegumiem. Manuprāt, iesaistoties jaunsardzē, bērni un jaunieši lietderīgi aizpilda savu brīvo laiku, turklāt tas viņos rosina patriotismu, un šīs nodarbības un dažādas aktivitātes ir bez maksas, vajadzīgs tikai gribasspēks. Jaunsardze organizē sacensības, sporta pasākumus, tā ir iespēja darboties ar ieročiem, iepazīt dabu, mežu un apgūt topogrāfiju, spēlējam arī peintbolu.
No pieredzes varu teikt, ka jaunsargos bieži iesaistās bērni, kuri mācās viduvēji. Tomēr nevar viennozīmīgi spriest par bērniem, jāļauj viņiem sevi apliecināt un atrast īsto nodarbošanos. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, gan domājot par visas Latvijas nākotni, gan par katru bērnu atsevišķi. Protams, pamati būtu jāieliek ģimenē, bet, ja to nav? Tad ir sekas, ar kurām jācīnās. Piemēram, pagājušās nedēļas notikums, kad policija saņēma anonīmu zvanu par to, ka Aizkraukles 1. vidusskolā ievietots spridzeklis. Domāju, ka vainīgais nemaz neapzinās šīs lietas nopietnību — tas viņam ir tikai joks. Nenotika stundas, varbūt savējo vidū mirkli jutās kā varonis, jo bija taču tik drosmīgs! Grūti spriest, kas notiek šādu cilvēku galvās. Viltus trauksme ir liela līdzekļu un laika izšķiešana — ierodas speciālie dienesti, kinologs, sākas izmeklēšana, un tas viss maksā naudu. Dienesti nemaz nedrīkst nereaģēt uz šādiem paziņojumiem, ja nu pienāk reize, kad tas ir pa īstam? Ārzemēs spridzekļus skolās un citur novieto regulāri, un es nezinu, vai skolēni priecātos, ja arī pie mums joks būtu realitāte.
Domāju, ka šādos gadījumos, ja vainīgi pusaudži, naudassods jāmaksā vecākiem. To, kas pēc tam notiek ģimenē, mēs diemžēl nezinām. Viens no sodiem — sabojāta iespējamā militārā karjera nākotnē. Pusaudža gados vēl grūti prognozēt, kura joma saista vairāk, bet, ja bijis ierosināts kriminālprocess, tad par militāro karjeru jāaizmirst. Pirmām kārtām par šīm lietām ar bērniem vajadzētu runāt ģimenē un tikai tad skolā, jo bērni savos darbos bieži atdarina pieaugušos. Mēs varam daudz un ilgi stāstīt bērnam, piemēram, kā pareizi šķērsot ielu, bet bērns, ieraugot, ka vecāki šos noteikumus dzīvē neievēro, ir nesaprašanā — kāpēc man jādara savādāk?
Trešdien, 31. oktobrī, bija Helovīns. Neatzīstu šos svētkus, jo man grūti izprast to būtību. Ko šajā dienā cilvēki pauž, ko svin vai piemin? Kad es mācījos skolā, šo svētku vēl nebija, varbūt tāpēc es tos nepieņemu. Esmu redzējis, ka bērni gatavo maskas, bet kas notiek tālāk?Šķiet, ka sauklis “Saldumus vai izjokosim!” viņiem pašiem nav skaidrs. Pie mana dzīvokļa durvīm arī zvanīja bariņš bērnu, bet, kad sacīju: “Nu tad izjokojiet!”, viņi neizpratnē skatījās viens uz otru un klusēja. Domāju, ka varam svinēt tādus svētkus, kurus saprotam, kas atbilst mūsu mentalitātei.
Tuvojas latviešu tradicionālie svētki — Mārtiņdiena, arī šajā dienā var gatavot maskas, iet ķekatās un var dabūt saldumus, bet to bērni vairs nedara. Man liekas, ir pēdējais brīdis, lai jaunajai paaudzei vēl pagūtu iemācīt, kas ir mūsu tradicionālie svētki, latviešu vērtības.
