Šī nedēļa skolēniem bija pirmā atpūta mācību gada skrējienā. Skolotājiem? Varbūt tikai neliela atelpa, jo viņi rudens brīvdienās nedodas.
Šī nedēļa skolēniem bija pirmā atpūta mācību gada skrējienā. Skolotājiem? Varbūt tikai neliela atelpa, jo viņi rudens brīvdienās nedodas. Šis laiks parasti ir piesātināts semināriem, kursiem un citiem pasākumiem, lai tas netraucētu mācību darbu.
Arī man šī nedēļa pagāja, daudz laika veltot sava redzesloka paplašināšanai un zināšanu papildināšanai. Jau otro gadu atkal iejūtos studentes lomā, jo mācos Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, lai apgūtu otru specialitāti — angļu valodas skolotāja.
Nepierasts notikums šajās dienās bija arī Pļaviņu pilsētas domes sēdes apmeklējums, kur piedalījos kā pašvaldības Ētikas komisijas vadītāja un vēroju mūsu pilsētas dzīves lēmēju darbību. Secinājums — ja labi grib, var strādāt ražīgi, bez neauglīgiem savstarpējiem strīdiem. Varu vien novēlēt deputātiem turpināt darbu, nopietni domājot par pilsētas attīstību, un, pirms izteikt savu viedokli, pārdomāt sakāmo.
Protams, ikdienas steigā var arī neievērot Latvijā notiekošo, bet ne šobrīd, kad notiek diskusijas par nākamā gada valsts budžetu, plašumā vēršas tautas neapmierinātība ar Saeimas darbu. Šie būtiskie notikumi šobrīd aizēno visu pārējo.
Televīzijas raidījums “Kas notiek Latvijā?” ir viens no vispopulārākajiem. Un tiešām gribas jautāt — kas notiek Latvijā? 24. oktobra raidījumā premjers Aigars Kalvītis pateica ļoti skaistu frāzi: “Katram ir savs atbildības lauks.” Cik liels šis lauks ir mūsu valdībai? Šķiet, tāda šaura taciņa vien ir, turklāt par to, kas notiek apkārt, pats gājējs uzzina vien no padomniekiem un viņu padomniekiem.
Nesenais iedzīvotāju mītiņš pie Saeimas valstsvīrus tā kā nedaudz pabiedēja, bet tā tomēr bija tikai viena vēja brāzma, kas lokano mežu vien palocīja. Lūza tikai daži koki… Salīdzinot ar tautas aktivitātēm citās valstīs, pie mums jau vēl viss notiek mierīgi, un premjers pat priecājas — iedzīvotāji ir politiski aktīvi!
Tādēļ par politiku runāt negribas, jo paliek skumji un zūd ticība, ka Latvijā būs Eiropas Savienības valstīm atbilstošs vidusslānis, ka cilvēki, kuri savā profesijā strādā normālu darba slodzi, nešausmināsies par kārtējo cenu kāpumu, varēs bez īpašas taupīšanas atļauties atvaļinājumā kādu ceļojumu, apmeklēt teātri biežāk kā pusgadā reizi un nedaudz arī iekrāt, lai, piemēram, logu nomaiņai mājā nebūtu jāņem kredīts bankā. Vai tā būtu nereāla vīzija? Tikai cilvēciska vēlme.
Par to varētu nedomāt, ja vien cilvēki negrimtu bezcerībā un nebrauktu projām laimes meklējumos. Kaut gan, ja palasām latviešu tautas pasakas, tad trešajam tēvadēlam arī nekas cits neatlika, kā doties pasaulē laimi meklēt. Tomēr pasakās viņš vienmēr atgriezās mājās bagāts un vēl tēva sētu par pili pārvērta. Vai tā būs arī Latvijā?
Man, tāpat kā daudziem, zudusi ticība politiskajiem spēkiem. Jau vēlot iepriekšējo Saeimu, bija grūti izlemt, par ko balsot. Ja rīt vajadzētu iet vēlēt, es nezinu, par ko atdotu savu balsi.
Šobrīd arī apšaubu iedzīvotāju parakstu vākšanas nepieciešamību, lai atlaistu Saeimu. Daudzi pļaviņieši jau parakstījās, lai neslēdz Gostiņu pasta nodaļu. Vai tas ko mainīja? Vai vajadzētu atlaist Saeimu? Manuprāt, šajā situācijā tā būtu tikai kārtējā līdzekļu izšķērdēšana.
Neesmu pesimiste, bet saistībā ar politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā nu nenāk prātā tās gaišākās domas. Tieši tādēļ ir jādomā un jādara tas, kas liek uzplaukt iekšējam smaidam un acīm raudzīties augšup. Cilvēks jūtas tik labi, cik viņš pats sevi noskaņo.
Man šī nedēļa ir devusi arī daudz pozitīvu emociju, jo tā bija piesātināta svētkiem — vārda un dzimšanas dienām gan radiem, gan draugiem, gan kolēģiem. Šādās reizēs cilvēks, citam labu vēlot, arī pats kļūst labāks. Ja ģimenē un mājās valda dzīvesprieks, ja ir draugi, kas tevi saprot no pusvārda, un vēl iespēja nedēļā reizi no sirds izdziedāties, tad spēku ikdienai var gūt, ieelpojot rūgteno rudens gaisu, lūkojoties koku zaru rakstos, caur kuriem zeme sūta sveicienus debesīm, un priecājoties par mākoņu atspulgiem Daugavas rāmajos ūdeņos.
Rudens ir tumšākais gadalaiks un arī pārdomu brīdis, kad arvien biežāk mājās iededzam sveces un svecītes liesmiņu aiznesam arī uz kapsētu. Tāpēc te būtu vietā dzejnieces Maijas Laukmanes teiktais:
“Es zinu, kas man jādara: jānostājas starp gaismu un tumsu tā, lai ēnas aiz muguras — bet gaisma ziedētu priekšā”.
Novēlu visiem “Staburaga” lasītājiem rudens tumšos brīžus kliedēt ar svecītes liesmiņu un ar iegūto gaišumu sirdī doties pretī ikdienai.
