Kaut varētu dzīvē visus neskaidros jautājumus atrisināt tā, kā tas, piemēram, izdevies bijušajam Ministru prezidentam Vilim Krištopanam.
Kaut varētu dzīvē visus neskaidros jautājumus atrisināt tā, kā tas, piemēram, izdevies bijušajam Ministru prezidentam Vilim Krištopanam. Viendien viņš aizbraucis medībās. Četras stundas sēdējis tornī un domājis. Pēc tam nošāvis buku ar labiem ragiem. Tad arī izlēmis, ka atgriezīsies politikā. Rezultātā Vilis Krištopans kā bezpartijiskais deputāta amata kandidāts 8. Saeimas vēlēšanās startēs Zaļās partijas un Zemnieku savienības apvienotajā sarakstā.
Masu saziņas līdzekļi gan nevēsta, cik ilgi domājis Einars Repše, līdz izdomājis savā vēlēšanu kampaņā iesaistīt arī Dievu. Laikam ilgi, jo katrā gadījumā šis priekšvēlēšanu šovs patiešām bija labi iestudēts. Neviena partija gan līdz šim nebija iedomājusies Doma baznīcā saņemt svētību no augstākās garīdzniecības solījumam kalpot tautai.
Bet būtībā jau tas nav nekas jauns — priekšvēlēšanu “karnevāli” teju tik sāks uzņemt īstus apgriezienus, jo šodien beidzas deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana 8. Saeimas vēlēšanām.
Izbaudījuši triju Saeimu vēlēšanas, neviens vien domā līdzīgi politologam Jānim Ikstenam: “Diemžēl mana pieredze brīdina nepaļauties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Par tiem es nedodu pat pussprāgušu peli, kur nu vēl kaķi! Latvijas politikā mēdz notikt neiespējamas lietas.”
Izrādes jau nav tikai priekšvēlēšanu laikā — tās arī ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja meklēšanas laikā. Uzradās “knābisti ” un noknābāja potenciālo šī amata kandidātu Šmitiņu. Kur garantija, ka pagājušajā nedēļā izsludinātais trešais piegājiens būs labāks? Rakāties jau var ne tikai nesenā pagātnē, bet gan līdz devītajam augumam. Un tad jau pēc vajadzības var noknābāt jebkuru cilvēku.
Pagājušajā nedēļā vēl arvien turpinājās dažādu rangu priekšnieku diskusijas par maksas medicīnu un aplokšņu naudu.
Kā raksta “Neatkarīgā Rīta Avīze”, Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas vadītāja Igora Aksika rīcība (novilcinātās operācijas dēļ mirusi paciente) ļāvusi Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Viesturam Bokam izdarīt secinājumus, ka “slimnīcās ir lietderīgi atvērt maksas nodaļas”. Arī labklājības ministrs Viktors Jaksons aicina lielajās slimnīcās paredzēt privātas prakses iespējas, nosakot valsts pasūtījuma operācijas, kur jebkādas naudas izspiešanas gadījums ir sodāms.
Dīvaini, ka šādas domas ienāk prātā tikai tagad, it kā visu laiku būtu dzīvojuši citā valstī. Aplokšņu sistēma ir mantojums jau no padomju laikiem, bet tās turpinājums brīvvalstī vien norāda, ka medicīniskajā aprūpē nav nekādas kārtības. Par to nezina tikai tie, kuri ir veseli, vai tie, kuriem vajadzīga palīdzība gripas laikā.
Par grēkāzi gan visu laiku piesauc Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcu, bet aploksnītes medicīnas personālam ceļo gan Linezerā, gan Gaiļezerā, gan arī Aizkraukles slimnīcā. Jā, devēji parasti grib palikt anonīmi, jo bieži vien pateicību aploksnē devuši bez prasīšanas. Vienkārši šī procedūra jau izstrādājusies kā savdabīgs rituāls.
Neba mest akmeni mediķu dārziņā — vispirms gan to vajadzētu bliezt valdības virzienā. Diemžēl medicīnas iestādēs strādā tikai cilvēki, nevis roboti. Viņiem arī ir ģimene, viņi arī grib kādreiz nopirkt kādu grāmatu, aizbraukt kādā eksursijā. Diemžēl ar Hipokrāta zvēresta skaitīšanu kaut trīsreiz dienā ģimeni nepabarosi. Ko nevar nodrošināt valsts, to mēģina pacienti, bet vaina jau tā, ka ne visiem ir ko dot, ne visiem dod… Ir ārsti, kuriem šī medicīniskā nesakārtotība ir līdz kaklam, un viņi pārkvalificējas. Atceros, kā pirms pāris gadiem kāda paciente ar sajūsmu stāstīja par jaunu praktizējošu ārstu, kurš togad ar izcilību beidza studijas Medicīnas Universitātē. Sieva gaidīja bērniņu, un viņš strādāja trijās vietās, lai nopelnītu cilvēka cienīgu algu. Kad nesen bijusī paciente pieminēto ārstu satika, viņam gan no ārsta pāri palicis bija tikai diploms. Apmierināts viņš stāstīja, ka iekārtojies kādā medikamentu pārdošanās firmā un galvenokārt nodarbojoties ar organizatoriskiem jautājumiem.
“Kad iedevu māsiņai naudu, uzreiz mans tēvs bija apčubināts no visām pusēm,” tā teica kāda mana paziņa. Tas arī gluži cilvēcīgi saprotams — ja aprūpējamo skaits vienai medicīnas māsai ir ap trīsdesmit (civilizētās valstīs vidēji ap 7), protams, tas “mīļāks” būs slimnieks, par kuru iemaksāts. Var jau ministri skaisti un gudri runāt, bet, kamēr mediķiem nebūs normālas algas, tikmēr visizteiksmīgāk tomēr “runās” nauda.
Neba visa dzīve sastāv no nekārtībām, varbūt būtiskākais ir sajust: “Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule.” (Gabriels Garsija Markess)
