Sestdien svinējām Miķeļdienu, kas iezīmē vasaras beigas un rudens sākumu.
Sestdien svinējām Miķeļdienu, kas iezīmē vasaras beigas un rudens sākumu. Dārza darbi līdz Miķeļiem bija padarīti, tāpēc brīvdienās vārījām pašu dārzā izaudzētās pupas. Gan mājās, gan darbā šī bija ļoti saspringta un darba pilna nedēļa. Ģimenē esam četri skolēni — dēli mācās 1. un 5. klasē, abi ar vīru studējam, tāpēc sestdienas paiet augstskolā, un visi kopā esam tikai svētdienās.
Politikā un sabiedriskajā dzīvē notikumu bija daudz, un, godīgi sakot, vairāki no tiem manī izraisīja neizpratni, sašutumu un negatīvas emocijas. Piemēram, tas, ka vairāk nekā tūkstotis skolotāju pagājušās nedēļas sākumā piketēja pie Ministru kabineta ēkas, pieprasot valdībai pildīt solījumus un palielināt algu par 60 latiem no 2008. gada 1. janvāra, nevis no 1. septembra. Manuprāt, algu “iesaldēšanu” nedrīkst pieļaut. Esmu neizpratnē, kā esam nonākuši tik tālu, ka dažādu profesiju pārstāvji apvienojas, piketē un draud streikot, lai valdība viņos ieklausītos. Domāju, ka valstī ir lielas problēmas visās jomās un ar steigu jāatrod veids, kā tās atrisināt.
Viens no lielākajiem politiskajiem skandāliem aizvadītajā nedēļā bija saistīts ar bijušo Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta virsnieku Edgaru Gulbi. Līdz nedēļas beigām tā arī nenoskaidroja, kas vainīgs incidentā uz Salu tilta. Vai tas bija Gulbja bēgšanas mēģinājums, vai pret viņu vērsta vardarbība? Saistībā ar Gulbja iespējamo bēgšanas mēģinājumu premjers Aigars Kalvītis paziņoja, ka Latvijā darbojas noziedzīgs grupējums, kurā apvienojušies bijušie Valsts drošības komitejas darbinieki, padomju armijas desantnieki, kā arī bijušie un pat esošie Latvijas specdienestu darbinieki. Neesmu pārāk iedziļinājusies politiskajos notikumos, tāpēc šie apgalvojumi šķiet pārāk pretrunīgi un “skaļi”. Šaubos, vai mēs uzzināsim, kas notika patiesībā — šajā lietā ir iesaistīts pārāk daudz ietekmīgu amatpersonu.
Biju neizpratnē arī par Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna apsūdzību — viņam it kā nelikumīgi piešķirtas prēmijas 15 tūkstošu latu apmērā. Tomēr Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nekonstatēja nekādus pārkāpumus. Tā kā Guļāna kungs ir Zalves pagasta Goda pilsonis, es uztraucos par viņa labo vārdu.
Uzzinot, ka Jēkabpilī nogalināts uzņēmējs Gatis Aišpurs, kurš septembrī jau ir trešais upuris, domāju par savu un arī savas ģimenes drošību uz ielas, jo mēs diezgan bieži braucam uz Jēkabpili. Vai tas nozīmē, ka pie mums tādā brutālā veidā risina biznesa nesaskaņas un konfliktus? Dzīvojam taču civilizētā pasaulē! Vai tikai nogalinot var kaut ko atrisināt? Vai tas nozīmē, ka Latvijā apdraudēts ikviens uzņēmējs, kuram ir vairāk naudas nekā pārējiem?
Joprojām valda neziņa par dobelnieces Diānas Kozlovskas traģēdiju, arī pagājušajā nedēļā nekas skaidrāks nepalika. Aizdomās turētā māte un viņas draugs pārsūdzēja drošības līdzekli — apcietinājumu. Sekoju līdzi šai traģēdijai no pirmās dienas, lasīju arī interviju ar Diānas māti žurnālā “Ieva” un domāju — ja māte tomēr izrādīsies vainīga, tad kā kaut ko tādu sieviete spēj izdarīt? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju viņai juta līdzi un cerēja, ka meitenīti atradīs dzīvu. Žēl mazā brālīša, kurš cieš visvairāk, man pašai ir dēls viņa vecumā. Bērnam tā ir milzīga trauma.
Darbavietā, Zalves pagasta padomē, darbu bija pilnas rokas. Zemnieki viens pēc otra nāca pildīt iesniegumus erozijas ierobežošanai, un man katram bija jāatvēl laiks, jāpaskaidro un jāpalīdz nokopēt vajadzīgos dokumentus. Nedēļas vidū braucu uz Lauku atbalsta dienesta Lielrīgas reģionālo pārvaldi Ogrē, gandrīz 40 Zalves pagasta zemniekiem atvedu vajadzīgos dokumentus. Ikdienas darbā jānovērš daudzas neprecizitātes un neskaidrības — zemniekiem dokumentos ir vieni skaitļi, Ogrē — pavisam citi. Tad mēģinām noskaidrot, zvanām un meklējam kļūdas, bet tas ļoti apgrūtina un kavē darbus. Protams, zemniekiem Eiropas nauda ir vajadzīga, jo tā ir viņu vienīgā iespēja iegūt atbalstu saimniekošanai. Domāju, ka viņiem vajadzētu piemērot kaut kādas atlaides, jo lauku darbi aizņem daudz laika, bet “papīri” tos aizkavē. Par saviem zemniekiem varu teikt tikai labu — viņi zina, ka zemes darbi ir viņu iztikas avots, un neviens pesimismam nav padevies.
Nu jau rudens vārtos zied miķelīši — pēdējie, kas iztur rudens salnas un spītīgi turas tām pretī. Citas puķes nu jau pateikušas ardievas dzērvju aiznestajai vasarai, bet miķelīši piebiruši ar zeltītajām rudens lapām. Tāpēc novēlu: lai jums visiem pietiek miķelīšu pacietības un izturības!
