Aizvadīta jaunā mācību gada otrā nedēļa. Šķiet, Vecbebru profesionālajā vidusskolā, kurā mācu latviešu valodu, mācību gads sācies labi.
Aizvadīta jaunā mācību gada otrā nedēļa. Šķiet, Vecbebru profesionālajā vidusskolā, kurā mācu latviešu valodu, mācību gads sācies labi. Bērni, kuri mācības sāk šogad, liekas jauki un zinātkāri.
Tomēr satrauc, ka audzēkņu skaits ir krietni mazāks nekā citus gadus. Pagājušā mācību gada sākumā skolā bija 365 audzēkņi, bet šogad tikai 292. Tam ir vairāki iemesli. Savlaik bērnudārzu audzinātāji un pamatskolu skolotāji uztraucās, ka dzimst maz bērnu. Bija jāapvieno klases, skolām pat draudēja slēgšana. Nu šī skaitliski nelielā paaudze pamatskolu pabeigusi, un tagad problēma ir vidējās izglītības mācību iestādēs.
Taču nelielais bērnu skaits nav vienīgais, kas uztrauc. Tā vairāk ir attieksme pret dzīvi laukos, arī pret tām profesijām, kurās strādā laukos dzīvojošie. Tie, kuri centīgāki, tiecas uz pilsētām. Tur iespējas veidot karjeru un iegūt labi atalgotu darbu ir lielākas. Biškopība ir tik specifiska lauksaimniecības nozare, ka 25 bērnus no visas Latvijas, kas gribētu to apgūt, sameklēt nebija iespējams. Protams, starp tiem, kurus atradām, ir arī īsti entuziasti, kuri nākotnē kļūs par labiem biškopjiem. Bet pie mums mācās ne tikai biškopji. Ēdināšanas speciālistu grupas nokomplektētas visai labi. Tikai nedaudz no viņiem atpaliek datorsistēmu tehniķu grupas, jo šo profesiju var apgūt vai katrā lielākā pilsētā. Vecāki izvēlas ērniem skolu, kura ir tuvāk viņu dzīvesvietai, jo tā ir lētāk. Turklāt jauniešiem pilsētā ir daudz vairāk iespēju interesanti pavadīt brīvo laiku. Mums jādomā, kā ieinteresēt jauniešus mācīties Vecbebros. Piemēram, biškopji, kas labi mācās, mēnesī saņem stipendiju un atbalsta maksājumu 70 — 80 latu apmērā. Lauku ģimenei tas būtu liels atspaids. Turklāt audzēknis iegūst atestātu par vidējo izglītību un vēl profesiju.
Esam ievērojuši, ka ik gadu interese par darbu laukos samazinās. Tas daudziem šķiet nemoderni, turklāt, lai veiksmīgi sāktu saimniekot, ar entuziasmu vien vairs nepietiek. Nepieciešams visai prāvs pamatkapitāls. Ja vecākiem ir liela zemnieku saimniecība, tad viss kārtībā, bet ja tādas nav — var paiet puse dzīves, kamēr kaut ko sasniedz. Jauniešiem domāšana ir nepareiza pašos pamatos. Studentam pēc sociālā statusa jābūt nabadzīgam. Jāmācās, lai saprastu izglītības nozīmi, tikai pēc tam jādomā par materiālo labumu gūšanu. Taču šodien jauniešiem tūlīt pēc pamatizglītības iegūšanas vajag labu darbu, mašīnu, dzīvokli Rīgā, sievu (vīru) un tikai pēc tam izglītību. Diemžēl tas izdodas tikai retajam, bet pārējiem agri vai vēlu nākas piedzīvot vilšanos.
Mani kā skolotāju uztrauc, ka labākās skolas nosaka pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Tas nav īsti taisnīgi. Piemēram, mūsu skolas skolotāji var strādāt, cik labi vien spēj, taču mēs nekad nebūsim labāko skolu topā. Pie mums nenāk tie čaklākie un centīgākie. Bet vai kādreiz kāds ir padomājis, kādu mums vajag pacietību, mīlestību, viltību un cik labam jābūt psihologam, lai šos bērnus ieinteresētu mācīties un viņi varētu nokārtot centralizētos eksāmenus? Esmu laimīga, ja no grupas kaut vienam ir B līmenis.
Šajā nedēļā nenorima diskusijas par augstajiem inflācijas rādītājiem. Kārtējo reizi solīja, ka inflācijas kāpumu izdosies apturēt līdz gada beigām. Tie, kas to teic, laikam nesaprot, ka lielākā sabiedrības daļa jau sen vairs nav tajā vecumā, kad tic pasakām. Ko var ņemties ar solījumiem! Labāk pateikt, kā ir, un izstrādāt dzelžainus noteikumus, lai kaut ko mainītu. Tas, ka ierēdņiem palielina algas, vienkāršajiem cilvēkiem dzīvi neuzlabo. Cenu kāpumu tik un tā būs jāpārdzīvo. Mums nekas cits neatliek, kā dzīvot tālāk un censties domāt pozitīvi. Nav jēgas lamāt ne valdību, ne arī priekšniekus. Atcerieties, kā dzīvoja mūsu vecāki. Arī tad bija ļoti daudz jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, uzceltu māju, nopirktu to pašu žiguli, kas tolaik šķita pārticības kalngals. Tagad mums gribas visu uzreiz un lielā daudzumā. Diemžēl tā nevar. Pie tam daļa cilvēku nemaz nevēlas strādāt, bet labi dzīvot gan. Tad rodas ļaunums un agresivitāte pret tiem, kuri kaut ko sasnieguši. Zaudē sabiedrība kopumā. Kāda mana paziņa, kaut viņai jau pāri septiņdesmit, apstākļu spiesta lasa mežā ogas. Par mellenēm viņai šovasar izdevās nopelnīt 400 latu. Nu viņa lasa brūklenes. Vai tad viņai ir viegli? Taču viņa ir dzīvespriecīga, optimisma pilna un palīdz dzīvot citiem. Viņa pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Brauc ekskursijās, interesējas par visu. Varbūt nevajag censties iegūt vairāk, kā tev ir atvēlēts?
Kārtējo reizi Rīgā piketēja mediķi. Tikpat labi kopā ar viņiem varējām iet arī mēs, skolotāji, līdzi paņemot pastniekus, policistus un visus citus, kuri cenšas godīgi nopelnīt naudu. Kuram šodien ir liela alga? Mēs, valsts iestādēs strādājošie vēl varam priecāties, ka algu saņemam regulāri, ir atvaļinājums vasarā un citi labumi. Bet cik daudz ir cilvēku, kuri strādā privātuzņēmumos un samierinās, ka vispār kaut ko saņem? Taču arī viņiem jādzīvo, jāaudzina un jāskolo bērni. Ko lai saka viņi?
Pagājušajā nedēļā klusi, bez ierastās spozmes aizvadītas Dzejas dienas. Tie ir svētki šauram interesentu lokam. Savlaik bija dzejas priekšlasījumi, dzejnieki brauca “pie tautas”, notika daudz dažādu pasākumu. Rakstīja prese, bija raidījumi televīzijā. Bet tagad? Varbūt tas ir normāli, jo ir cits laiks, citas prioritātes, un varbūt labi, ka Dzejas dienu fenomens nav “nomiris” jau daudz agrāk.
Klāt rudens. Tas ir pārdomu laiks, kad gribas vērtēt padarīto. Taču tas ir arī daudzu jaunu lietu sākums. Tāpēc vajadzētu tvert siltos saules starus un priecāties par to, kas sasniegts, domāt par to, kas jāpaveic.
