Aizvadītā nedēļa pagāja lielā steigā, daudz darāmā bija gan mājās, gan darbā.
Aizvadītā nedēļa pagāja lielā steigā, daudz darāmā bija gan mājās, gan darbā. Abās darbavietās — Daudzeses pagasta bāriņtiesā un Aizkraukles arodvidusskolā — bija jāgatavojas jaunajam mācību gadam. Arvien esmu patīkami satraukta — katrs jauns mācību gads vieš pārmaiņas un sola kaut ko jaunu. Arodvidusskolā ir izveidojies ļoti labs kolektīvs, arī vecāko kursu audzēkņi jau ir tādā vecumā, kad viņiem ir savi mērķi un nākotnes plāni, ar tādiem ir patīkami strādāt.
Pagājušajā nedēļā Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis paziņoja, ka ir gatavs atstāt amatu, jo viņa rīcības dēļ aizdomu ēna krīt pār visu valsti. Arī vairākums Saeimā pārstāvēto partiju atbalsta Emša gatavību atstāt amatu un nolikt deputāta mandātu, tomēr viņa pārstāvētās Zaļo un zemnieku savienības vadība uzskata, ka Emsim darbs būtu jāturpina. Manuprāt, ja Emsis arī noliks deputāta mandātu un atstās amatu, tas politikā neko nemainīs. Tad tas būtu jādara arī daudziem, pār kuriem plešas daudz lielāka “ēna”.
Nerimās arī kaislības ap žurnālista Lato Lapsas grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis”. Tas, ka noklausītas advokāta Andra Grūtupa darbinieku sarunas pa tālruni no 1998. līdz 2000. gadam, nav pierādījums, ka tieši šo sarunu atšifrējumi publicēti grāmatā, kura jau nodēvēta par “bestselleru”. Augsto tiesu sistēmas amatpersonu noklausītās telefonsarunas ir lielisks iemesls ažiotāžai. Manuprāt, Latvijas tiesu sistēma šobrīd ir kritiskā situācijā, cilvēki arvien vairāk šaubās par amatpersonu uzticamību, un šī grāmata ticību tiesu varai sagrauj pilnībā. Cilvēkiem, kuri ikdienā ar tiesu lietām saskaras maz, grāmata uzjundī tikai nepatiku un neticību.
Pagājušajā nedēļā nosauca nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” nominētās filmas. Par mūža ieguldījumu kinomākslā balvu nolemts piešķirt aktrisei Vijai Artmanei. Tāda sajūta, ka šobrīd latviešu kinomākslā ir tik daudz modernisma iezīmju, ka daudziem tā kļūst arvien svešāka, nepieņemama. Man patīk latviešu kino klasika, piemēram, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Jaunie aktieri vairs nespēj aizraut skatītāju tā, kā prata vecā paaudze — kad Elza Radziņa vai Kārlis Sebris kāpa uz skatuves, viņi ar savu runas mākslu vien pārņēma skatītājus savā varā. Žēl, ka mūsu bērniem mantojumā nepaliks tādi šedevri, kādus mantojām mēs.
Latvijas nacionāli demokrātiskā partija (LNDP) un biedrība “Dzimtene” 8. septembrī bija iecerējusi rīkot gājienu “Krievu maršs”. Organizētājs Jevgēņijs Osipovs paziņoja, ka viņi prasīs pilsonību un vēlēšanu tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem, kā arī krieviem pieprasīs izglītību krieviski. Man liekas, ikdienā mēs neskatāmies, kāda kuram tautība ierakstīta pasē. Šķelšanās starp tautībām rodas tad, kad kāds sāk vīt intrigas.
Sekoju līdzi notikumiem saistībā ar pazudušo desmitgadīgo Diānu Kozlovsku. Kā triju bērnu mātei man ir ļoti smagi dzirdēt, ka pazudušos bērnus nevar atrast, ka jādzīvo neziņā un izmisumā. Mēs meklējam vainīgos, kāpēc tā notiek, taču visbiežāk ikdienā pieaugušie ir pārāk aizņemti, lai ieklausītos savos bērnos. Strādājot bāriņtiesā, manā praksē vēl nav bijis neviena gadījuma, kad bērns no ģimenes būtu jāšķir un jāievieto kādā valsts aprūpes iestādē. Tas būtu ļoti smagi, jo, lai arī kāda ir konkrētā ģimene, bērns tajā vēlas atgriezties, un viņam ir ļoti vajadzīga mātes mīlestība.
Aizvadītā vasara daudzesiešiem bija labvēlīga — mežā bija pietiekami daudz ogu. Redzēju, ka daudzi daudzesieši tās lasīja, jo tā bija iespēja nopelnīt naudu, lai sagādātu bērniem skolai vajadzīgās lietas. Šī ir iespēja no bezizejas atrast izeju, jo Daudzeses pagastā nav daudz darbavietu, kur strādāt. Novēroju, ka vecāki tomēr cenšas kaut ko darīt, lielākā daļa no viņiem nav liktenim padevušies. Šogad pirmklasniekiem daudz palīdzēja arī Daudzeses pagasta padome.
Darbs bāriņtiesā nav viegls, jo sabiedrībā ir daudz negāciju. Tas ir grūtākais šajā darbā — neielaist slikto sevī, tāpēc es daudz strādāju pati ar sevi.
Sākot jauno mācību gadu, lai visiem — bērniem, skolotājiem un vecākiem — lai pietek mīlestības, pacietības un sapratnes, bet visvairāk — pietiek laika, ko pavadīt kopā ar bērniem arī pēc nogurdinošas darbadienas!
