Aizvadītā nedēļa bija diezgan harmoniska. Ciemojāmies pie labiem draugiem. Ir melleņu laiks, ēdām ogas, tās garšo visai ģimenei.
Aizvadītā nedēļa bija diezgan harmoniska. Ciemojāmies pie labiem draugiem. Ir melleņu laiks, ēdām ogas, tās garšo visai ģimenei. Pagājusī nedēļa paliks atmiņā arī ar skaistu pilnmēnesi, kas mūsu logā “ieskatījās” pusvienpadsmitos vakarā un spīdēja līdz gulētiešanai. Tādu skatu tagad būs jāgaida vairākus mēnešus.
Vasarā nav daudz laika sekot līdzi politiskajiem notikumiem, tomēr ir daži tādi, kurus nevaru uztvert vienaldzīgi. Joprojām aktuāla ir pasta problēma. Man šķiet, ka kaut kas mūsu valstī nav kārtībā — “Latvijas pasts” būvē jaunas pasta nodaļu ēkas, veic vērienīgus remontdarbus, rīko lepnas akcijas, bet tajā pašā laikā netiek galā ar saviem pienākumiem un darbiniekiem maksā mazas algas. Ja uzņēmums domā tikai par savu vizuālo tēlu, par reklāmu, atstājot darbinieku problēmas otrajā plānā, tas liecina par to, ka nav kārtības uzņēmuma iekšienē.
Ja “Latvijas pasts” paaugstinās pasta pakalpojumu tarifus, no tā vēl vairāk cietīs vecākās paaudzes cilvēki, kuri arī ir tie, kas visvairāk sūta vēstules un abonē avīzes. Vajadzētu noskaidrot, kāpēc “Latvijas pasta” iekšienē nav sakārtota līdzekļu plānošana un budžeta sadale. Nonākot šādā strupceļā, tomēr vajadzētu rast kompromisu. Arī skolotājiem un mediķiem. Vai tiešām mūsu valstī mierīgā ceļā, bez asumiem un histērijas, problēmas vairs nevar atrisināt?
Skatījāmies starptautisko jauno dziedātāju konkursu “Jaunais vilnis”. Man liekas, šis konkurss, cilvēkiem vai nu ļoti patīk vai viņi to pilnīgi ignorē. Nepatika, kā šo konkursu atainoja dzeltenajā presē: ko kurš mākslinieks ēda, kuram ir veiktas plastiskās operācijas, kā viņš izskatījās un kā bija apģērbts. Katru gadu vēroju šo konkursu un neko sliktu tajā nesaskatu, arī tas, ka pasākums notiek krievu valodā, ir normāli. Manuprāt, mēs pārāk pārspīlējam krievu un latviešu it kā nedraudzīgās attiecības, bet konkursam ir ļoti labas un senas tradīcijas. Man gribētos konkursā redzēt pārstāvjus arī no Lietuvas un Igaunijas.
Pagājušajā nedēļā sabiedrību pāršalca ziņa, ka mirusi sieviete pēdējā grūtniecības mēnesī. Tā kā man pašai ir divi mazi bērni — meitiņa piedzima pirms nepilna gada, viss, kas saistīts ar grūtniecību un dzemdībām ir svaigā atmiņā. Apbrīnoju mirušās sievietes vīra drosmi un spēku publiski runāt par traģēdiju. Vīrietis meklē vainīgo notikušajam, un, ja kaut kas tiešām nebūs ievērots, to noskaidros. Diemžēl dabā ir lietas, ko nevar novērst, un tās notiek pēkšņi. Man grūti spriest — iespējams, grūtniecības laikā nav pievērsta pietiekami liela uzmanība niansēm, jo katram ciparam analīzēs ir liela nozīme. Tas ir atkarīgs no ārsta, vai viņš pacienti nosūta papildizmeklējumiem vai nē. Neviena grūtniece labprātīgi negrib palikt slimnīcā, ja jūtas labi. Dzemdniecībā un grūtnieču aprūpē Latvijā vēl ir labs līmenis, bet bērnu slimnīcas ir katastrofālas. Pēdējo reizi bērnu slimnīcā bijām pirms pāris mēnešiem, tur no sadzīves apstākļiem vien var ieslīgt depresijā, tāpēc apbrīnoju medicīnisko personālu, kas tur spēj strādāt. Valdība domā par jaunas koncertzāles celšanu, mums būs dārgākais tilts Eiropā un citas ekstras. Nu nevaram Eiropā “spīdēt” ar kaut ko lielāko, dārgāko, kamēr mums nav sakārtotas pamatlietas.
Vēroju mūsu jaunā Valsts prezidenta pirmās aktivitātes un domāju, ka viņam piemīt liela drosme atzīt savas kļūdas. Manuprāt, nav neviena cilvēka, kurš, liekot roku uz sirds, varētu apgalvot, ka visu mūžu ir dzīvojis un strādājis tikai pēc labākās sirdsapziņas, nepieļaujot nevienu kļūdu. Nesaprotu tos cilvēkus, arī žurnālistus, kuri vēl pēc tam, kad Valdis Zatlers jau bija ievēlēts par prezidentu, turpināja viņu pelt. Ja cilvēku izvirza tik augstā amatā, ja ir, kas viņu atbalsta, tad nav pamata šaubām, ka viņš neatbilst ieņemamajam amatam.
Mūsu ģimene apsaimnieko atpūtas vietu “Kriķi” Skrīveros, to pirms pāriem gadiem sāka veidot māsa, iesaistot visu ģimeni. Šobrīd ir atpūtnieku sezona, tomēr to tik ļoti nejūtu, jo pie mums viesi brauc visu gadu. Mums ir trīs atpūtas namiņi un pirts. Piedāvājam atpūtu ģimenēm — te var kurināt ugunskuru, braukt ar velosipēdiem, dīķī makšķerēt un peldēties, iet pirtī un vērot dabu. Mūsu pastāvīgie viesi ir ģimenes ar bērniem, arī ārzemnieki, kuriem vienlaikus vajadzīgs gan komforts, gan daba.
Pēc izglītības esmu skolotāja un nākamvasar domāju te rīkot bērnu un jauniešu nometnes. Algotu darbu neesmu strādājusi vairāk nekā piecus gadus — daļēji, protams, bērnu dēļ. Man nav atvaļinājumu un noteiktu darba stundu, bet es varu darbu apvienot ar bērnu audzināšanu, un man viņi nav jāatstāj svešiem cilvēkiem. Var teikt, ka savā darbā patīkamo savienoju ar lietderīgo.
Aicinu visus baudīt vasaru, jo vakari jau nāk ar rudenīgu vēsumu, āboliem un sārtiem pīlādžiem. Mazāk jāuztraucas par politiskajiem notikumiem valstī, jo mēs tos būtiski nevaram mainīt.
