Arvien straujāk tuvojas vēlēšanu laiks. Tāpat kā pie karstuma, arī pie priekšvēlēšanu brīnumiem visi jau tik ļoti pieraduši, ka tie nevienu sevišķi nepārsteidz, bet diez vai visiem ir pieņemami.
Arvien straujāk tuvojas vēlēšanu laiks. Tāpat kā pie karstuma, arī pie priekšvēlēšanu brīnumiem visi jau tik ļoti pieraduši, ka tie nevienu sevišķi nepārsteidz, bet diez vai visiem ir pieņemami. Šis laiks gan šķiet daudz aktuālāks politiķiem, nevis vēlētājiem. Politiskās partijas gatavas savās rindās iesaistīt ne vien sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, bet lūgt arī visaugstāko spēku palīdzību.
Visas tautas priekšā dodot solījumu, partijas “Jaunais laiks” ierindnieki cer iemantot visuvarenā klātbūtni arī izšķirīgajā brīdī. Izskatīsies eleganti, tikai tautai, šķiet, bijušā Latvijas Bankas prezidenta triki jau sāk apnikt. Par to liecina partiju reitinga tabula — “Jaunais laiks” jūnijā pirmo reizi “izkritis” no populārāko politiķu trijnieka, kaut gan līdz šim tam prognozēja apmēram 20 procentu vēlētāju atbalsta. Kraso popularitātes kritumu nespēj izskaidrot arī sociologi, jo Repše taču pēdējā laikā nekādos redzamos skandālos nav iekūlies.
Pārlieku liela centība rada neuzticību, bet to, ka Repše it labi varētu darboties režijas jomā, gan pamanījuši daudzi. Reti kurš politiķis apveltīts ar tik lielu izdomu un atraktivitāti — uz skābsiena ruļļiem reklāmu vēl neviens nav rakstījis, arī nevēlamu amata kandidātu biogrāfijās tik smalki un detalizēti reti kurš iedziļinās. Vai pietiks jaunu ideju arī turpmākajai priekšvēlēšanu reklāmai, rādīs laiks.
Arī to, vai beidzot tiksim pie Korupcijas apkarošanas un novēršanas biroja (KNAB) priekšnieka. Trīs krāsainas fotogrāfijas ar lepnu automobili fonā krietni vien sarežģījušas galvenā kandidāta Didža Šmitiņa ceļu uz šo atbildīgo amatu, un nu sabiedrība gaida Ministru prezidenta Andra Bērziņa rīcību. Bija paredzēts, ka jaunajam KNAB priekšniekam jāsāk strādāt 1. augustā, bet reāli tas šonedēļ diez vai vēl notiks. Šajā dienā vairākas funkcijas beigtu veikt Valsts ieņēmumu dienests, kura darbiniekiem līdz šim bija jāseko, vai amatpersonas ņem kukuļus un ļaunprātīgi izmanto dienesta stāvokli.
Neviena līdzšinējā amata kandidāta dzīves gājums nav izrādījies kristāltīrs, bet viens no konkursa nolikuma kritērijiem ir kandidāta reputācija. Prakse liek domāt, ka konkursus līdzīgiem amatiem vajadzētu rīkot biežāk, jo tad atklājas ne vien slēpti grēki, bet arī apslēpti talanti. Kaut vai grēkāžu atmaskošanā.
Tā vien izskatās, ka šī amata apstiprināšana būs prasījusi lielāku jezgu, nekā no tā būs labuma. Notiekošais pierāda, ka ikviens politiskais spēks KNAB priekšnieka amatā grib redzēt savu cilvēku, un būtībā nav jau runa tikai par vēl vienu priekšnieku, bet gan par globālākām lietām — kuram būs lielāka pazīšanās jaunajā iestādē, tātad, kurš savu korumpēto darbību varēs netraucēti attīstīt tālāk.
Pārsteidzoši, ka Latvijas valsts kļuvusi par saujiņas politiķu privātuzņēmumu, kurā pelna naudu ietekmīgie cilvēki. Daudz runāts par kontrabandas ceļā valstī ievestajām precēm, bet jābūt muļķim, lai nesaprastu, ka tas nenotiek bez augstu stāvošu cilvēku vēlības. KNAB būtībā būs iestāde, kura no jauna pārdalīs ietekmes zonas, nevis cīnīsies pret nelikumīgām darbībām. Tautai tas neko nemainīs, bet kādam tas šobrīd šķiet ļoti svarīgi, tādēļ jau sacelta tik liela jezga. Neviens nespēj palikt malā un klusēt, jo bez ienākumiem palikt negrasās.
Savukārt plāni klājas tiem, kuri laikā un pareizajiem nav samaksājuši. Ik pa laikam par upurjēru kļūst kāds samērā sīks kontrabandas ievedējs, ņemot vērā tos apjomus, kas patiesībā valstī šajā jomā figurē. Patlaban skaļi un uzvaroši tiek klāstīts par Mangaļsalas noliktavā atklātajām vairāk nekā 500 tonnām nelegālas izcelsmes gaļas, meklēti ceļi, kur to galu galā “norakt”. Sīki un detalizēti amatpersonas klāsta, kā gaļu apraks, sajauks ar zemes kārtu un vēl uzlies dīzeļdegvielu, lai kādam negribētos nogaršot gardo kumosiņu, kas atņemts citam. Strādā profesionāli, izdomas netrūkst!
Galvenais patlaban apspriestais jautājums ir par to, kur lai gaļu liek, nevis tas, kā tā Latvijā nokļuvusi. Visiem skaidrs, kāpēc iedziļināties sīkumos. Lai nerosinātu izsalkušo protestus, mierinājumam apgalvo, ka gaļā atklātas dažādas infekcijas. Vai tiešām tik briesmīgas, ka to nevar izbarot zvēriem audzētavās vai mežā? Ja kontrabandas ievedēji būtu rīkojušies uzmanīgāk un apdomīgāk, ja šī gaļa nebūtu atklāta, cilvēki to apēstu un vēl priecātos par to, ka gadījies nopirkt lētas desas. Lielākais vairums tādu nelegāli ievestu pārtikas preču arī nonāk līdz cilvēkiem, piemēram, pērn no Mārupē atklātajām 180 tonnām kontrabandas ceļā valstī ievestās gaļas 150 tonnas divām firmām atļauts pārdot. Nevienu patiesībā jau neuztrauc otra labklājība un veselība, tas kalpo vien atrunai par cēliem mērķiem.
Cilvēks veselības aprūpē bieži jūtas kā no laivas izmests, un šo situāciju varētu komentēt diezgan lakoniski — ja gribat dzīvot, savu ārstu ķeriet paši! Sevišķi dzirdīgi pat bez fonendoskopa ārsti ir uz naudas šķindu. Balto halātu rekets Latvijā pastāv jau sen, bet parasti par to tik skaļi un atklāti neviens nerunā. Savā starpā slimnieki un viņu tuvinieki padalās iespaidos, cik kuram ārstam jāmaksā, lai pret sevi izjustu pienācīgu attieksmi un slimību arī ārstētu, bet skaļi tādas lietas apspriež reti. Šoreiz noticis citādāk, jo, kamēr tuvinieki centās sagādāt ārsta prasītos 500 latu, 37 gadus vecā ventspilniece operāciju tā arī nesagaidīja.
Ne visi ārsti ir pār vienu kārti metami, liela daļa strādā godprātīgi un būtu par darbu pat pieminekli pelnījuši. Dīvaina sajūta gan pārņem, ja ārsts liek manīt, ka vesels nekļūsi, ja viņš pienācīgi nesaņems. Sava veida rekets, pret kuru cīnīties ir tikpat bezjēdzīgi, kā aizliegt gailim no rīta dziedāt. Situācijā, kad ar savu darbu nevar nopelnīt pienācīgu algu, nekas cits arī neatliek, kā prasīt samaksu šādā veidā.
Agrāk par ikvienu šādu gadījumu atbildīgajiem darbiniekiem bija sakāmi attaisnojoši vārdi, bet tā vien šķiet, ka ar protestu pret mazajām algām medicīnas darbinieki paši uz sevi izsaukuši uguni. Neviens vairs neattaisno vainīgo ārstu, bet cenšas pateikt ko gudru un mazgāt rokas nevainībā. Kā no mēness nokrituši, taču ne dzīvojuši valstī, kurā reizēm šķiet — ja veselību nevar nopirkt par naudu, tad var nopirkt par lielu naudu.
“Aplokšņu algu” jau sen vajadzēja legalizēt — par to tagad spriež daudzi. Tad pats no sevis atrisinātos mazo algu jautājums, un nevienam nevajadzētu lauzīt galvu, vai šoreiz ārstam jāmaksā, vai varbūt vesels tapsi par paldies, vai arī cik un kam jāmaksā. Neapšaubāmi, ka veselības aprūpei jābūt pieejamai arī tiem, kuriem naudas nav. Varbūt maksāt lielu algu tiem, kuri ārstē bez maksas, bet tiem, kuri spēj izdzīvot ar reketa ienākumiem, nemaksāt nemaz?
Pagājusī nedēļa atkal iezīmējusi melnu dienu Ukrainas un Krievijas vēsturē. Divas lidmašīnu katastrofas aiznesušas daudzu cilvēku dzīvības, iesējot daudzu tuvinieku sirdī sāpes, kuras izdzēst nevarēs nekad. Laiks apdziedēs brūces, sāpes mūžam neizplēnēs.
