Klāt zemkopju karstākais darbalaiks — ražas novākšana. Mēneša pirmajā dekādē kult sāka kurzemnieki, bet pagājušajā nedēļā — arī Aizkraukles rajona zemnieki.
Klāt zemkopju karstākais darbalaiks — ražas novākšana. Mēneša pirmajā dekādē kult sāka kurzemnieki, bet pagājušajā nedēļā — arī Aizkraukles rajona zemnieki.
Pirmais ziemas rapša kulšanu sāka Pilskalnes pagasta “Gēģeru” saimnieks Juris Pundurs, kura saimniecībā todien notika arī zemnieku seminārs. Tajā graudaudzētāji guva zinības par augu mēslošanu caur lapām. Juris Pundurs ir pieredzes bagāts lauksaimnieks, kurš dara visu, lai katru gadu iegūtu labu ražu. Tomēr šogad ziemas rapša raža ir vidēja, jo rapša tīrumos daudzviet uzliesmojušas dažādas slimības un parādījušies kaitēkļi.
Jau daudzus gadus konsultēju zemniekus par dažādiem augkopības jautājumiem. Vienmēr jābūt gatavam visādiem pārsteigumiem, jo nekad nevar zināt, kādu jaunumu “dabas māte” mums sagādās. Latvijas tīrumu augsnē diemžēl trūkst sēra un bora, tāpēc liela nozīme jāpievērš tam, lai augi šos un citus mikroelementus saņemtu caur lapām.
Ja augļudārzu saimnieki Staļģenē zinātu tās infekcijas pazīmes, kuras šovasar izposta viņu dārzus, tad droši vien tik daudz augļukoku nevajadzētu iznīcināt. Par laimi, Aizkraukles rajonā nav lielu augļudārzu, un šī slimība pagaidām nekur nav konstatēta.
Manuprāt, interesanta nedēļa bija Latvijas lielajā politikā, īpaši veselības aprūpes jomā. Apsveicama ir veselības ministra Vineta Veldres iniciatīva par obligāto veselības apdrošināšanu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Zinot viņa mērķtiecīgumu Pārtikas veterinārā dienesta ģenerāldirektora amatā, var secināt, ka viņš ir labs stratēģis.
Veselības apdrošināšana ir viena no Latvijā vēl neatrisinātajām problēmām. Ja veselības apdrošināšanas polises strādājošie var nopirkt paši, lai gan daudzviet to dara darba devēji, tad vairums pensionāru un bezdarbnieku to nevar atļauties. Uzskatu, ka šī problēma jārisina valsts mērogā, un tas jādara vienotā koncepcijā, izdalot katru gadu vajadzīgo summu no valsts budžeta. Eiropas Savienības valstīs un arī citās ārvalstīs šī joma ir sakārtota.
Vispirms jāpadomā par bērniem un mātēm. Ja tagad par bērnu veselības aprūpi valsts jau rūpējas, tad blakus jābūt arī mātei, citādi — bērns ārstējas slimnīcā bez maksas, bet mātei par visu ir jāmaksā. Tā nevajadzētu būt.
Gandrīz vai uzjautrinoša šķiet sabiedrībā uzvirmojusī diskusija par pateicību vajadzību vai nevajadzību ārstiem. Domāju, ka tā nu ir katra pacienta personīgā darīšana. Tautā ir tāds teiciens — paldies kabatā neiebāzīsi! Nu nevar aizliegt cilvēkam, kuram ārsts ir izglābis dzīvību, pateikties, dāvinot naudu. Ja ķirurgiem dos tikai konjakus, tad viņiem draud nodzeršanās.
Jau no padomju laikiem ārstiem ir mazas algas, tā tas ir arī patlaban. Ja viņiem nebūtu šo pateicību naudā, tad ārstu vienkārši nebūtu, jo par tik mazu atalgojumu mediķi nestrādātu. Tā jau arī tagad notiek, jo daudzi ārsti darbojas, piemēram, biznesa sfērā, un valstī arvien vairāk sāk trūkt labu speciālistu. Lai nebūtu pacientu “aploksnīšu”, ārstiem jāsaņem pietiekami labs atalgojums, un, ja vēl būs sakārtota obligātā veselības apdrošināšana, tad arī esošās problēmas pazudīs pašas no sevis.
Vēroju jauno Latvijas prezidentu Valdi Zatleru un domāju, ka viņa darbības sākums ir grūts, bet arī labs. Man viņš šķiet stipras gribas cilvēks, ja izlēma pamest savu spožo ķirurga karjeru un kļūt par Latvijas prezidentu. Valsts pirmās personas misija ir smags jūgs visai ģimenei. Dzirdēju interviju ar viņa kundzi Lilitu, viņa neslēpa, ka jūt vīram līdzi un arī viņai grūti pārdzīvot to, ko patlaban ar prezidentu dara…
Tomēr uz visu nav jāraugās tikai no ēnas puses — viņa pirmās vizītes Lietuvā, Igaunijā un Briselē bija tikai iepazīšanās un dažos jautājumos arī sava viedokļa paušana. Drīzumā viņu aicinās arī uz Krieviju. Valdim Zatleram svarīgi noturēties pašam savās pozīcijās un nepadoties nevienas partijas ietekmei. Viņam jāsaprot, ka tauta ar savu prezidentu grib lepoties un viņu mīlēt. Patlaban šķiet, ka prezidentam interesē ne tikai Latvijas elite, bet arī vienkāršie cilvēki.
Viena no jomām, kur Latvijā vēl valda haoss ir teritoriālā reforma. Nelielā valsts ar divarpus miljoniem iedzīvotāju, no kuriem apmēram piektā daļa ir nepilsoņi, patlaban sadalīta visādos reģionos. Piemēram, Aizkraukles rajona iedzīvotājiem dažādas formalitātes nākas kārtot Lielrīgas, Zemgales, Vidusdaugavas un vēl citos reģionos. Tas apgrūtina mūsu visu ikdienu, un daudz kas tā arī paliek neizdarīts, jo ne jau katrs lauku cilvēks zina, kur vērsties viņam svarīgajos jautājumos. Kāpēc gan visa Latvija nevarētu palikt kā viens reģions, bet pagastu un pilsētu pašvaldības pildīt savas funkcijas tāpat kā līdz šim?
Satraucošs ir inflācijas pieaugums, ar kuru premjers Aigars Kalvītis netiek galā. Taču katrai nelaimei ir sava laime — šādā situācijā krītas lata vērtība. Jau apmēram desmit gadu runā, ka, lata vērtībai samazinoties, uzlabojas importa iespējas. Ja lata vērtība līdzināsies eiro vērtībai, tad arī latu nomainīs.
Ja globālās lietās Latvijā vēl daudz nepilnību, tad man ir prieks par manas mazās Aizkraukles uzplauksmi. Cik skaista, tīra un sakopta tā tagad kļuvusi! Asfaltētas ielas un ietves, un visur kuplo daudz zaļumu. Vienīgi pašvaldības ēkām vajadzētu atjaunot fasādi, lai katrs redz, ka tur ir rajona un novada centrs.
Pēdējais laiks ir sakārtot arī erozijas skartos Daugavas krastus. Diemžēl to nostiprināšanai pievērš par maz uzmanības. Taču kopumā ar savu pilsētu, kurā dzīvoju kopš tās dibināšanas, lepojos.
