Pusotru mēnesi pirms jaunā mācību gada sākuma izskanēja ziņa, ka Latvijas skolās trūkst ap 400 skolotāju.
Pusotru mēnesi pirms jaunā mācību gada sākuma izskanēja ziņa, ka Latvijas skolās trūkst ap 400 skolotāju. Skolotāji prasīja lielākas algas, un valdība daļēji šo prasību atbalstīja. No 1. septembra atalgojumu palielinās, taču šajā nozarē speciālistu trūkst arvien vairāk.
Esmu strādājusi gan bērnu dārzā, gan skolā un esmu pārliecināta, ka nauda nav noteicošais. Tas ir skolotāja profesijas prestižs. Skolotājs šodien vairs nav gaismas nesējs bērniem un jauniešiem. Mūsdienās jaunieši bieži vien redzējuši vairāk nekā skolotājs. Ir lietas, kurās skolēni tiešām ir pārāki par skolotājiem, arī informētāki un zinošāki. Līdz ar to skolotājam ar skolēnu vairs neveidojas līdzvērtīgs dialogs.
Pati šogad Valles vidusskolā vadīju teātra pulciņu, vairāk kontaktējos ar 12. klases audzēkņiem un ar prieku pārliecinājos, ka šeit ir gudri, zinoši un zinātkāri jaunieši. Man patīk, ka jaunie cilvēki uzdod jautājumus un nesamierinās ar atbildi: “Tā vajag!”, viņi vēlas zināt — kāpēc, vēlas dzirdēt argumentētu atbildi.
Katrs saņem naudu par savu padarīto darbu, taču tikai no paša cilvēka sirdsapziņas ir atkarīgs, cik labi viņš šo darbu padarīs. Bet, ja skolotājs bērnu nemīl, viņš ar skolēnu arī nerunā viņam saprotamā valodā. Manuprāt, ļoti svarīgi ir mīlēt savus audzēkņus, un, neskatoties uz to, cik pedagogam ir augstāko izglītību, viņam ir jānolaižas no saviem augstumiem un jārunā ar bērniem kā ar līdzīgiem.
Pirmo darba nedēļu aizvadījis jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Man viņš liekas tīkams kandidāts, un es viņa ievēlēšanā saskatu tādu kā līdzību ārstam ar pacientu — mūsu sabiedrību tiešām varētu saukt par slimu, un viņam kā ārstam ir uzticēts šo sabiedrību atveseļot. Protams, bija pierasts, ka astoņus gadus valsti vada sieviete, un arī man kā sievietei varbūt sākumā tīkamāka likās mana dzimuma kandidatūra. Biju pārliecināta, ka par prezidenti varētu kļūt Sandra Kalniete, un biju ļoti pārsteigta, ka viņa atsauca savu kandidatūru.
Daudzi pārmet, vai ārsts varēs vadīt valsti. Taču domāju, ka dzīvē ir ļoti maz lietu, ko nevar iemācīties. Mēs visi mācāmies, un arī Zatlera kungs noteikti ar laiku apgūs visu, kas jāzina un jāprot prezidentam – pareizi izteikties, izturēties atbilstoši protokolam, un arī ar frizūru viss būs kārtībā. Domāju, ka viņš tiks galā ar uzticētajiem pienākumiem.
Viņa ievēlēšanu un arī pirmos soļus jaunajā amatā gan apvij negatīvas informācijas gūzma. Gandrīz katrs masu medijs pamanās apspriest katru jaunā prezidenta kļūmi, neatbilstošās tērpa detaļas un citus sīkumus. Mūsu sabiedrība diemžēl vairāk redz negatīvo, nevis pozitīvo. Un jaunais prezidents nav vienīgais, pār kura galvu gāzusies šāda negatīvisma lavīna. Gandrīz katrs ievērojams politiķis to piedzīvojis. Un tad cilvēkam kā tādam fēniksam jāatdzimst no pelniem, jācīnās un ar darbiem jāpierāda, ka viņš “nav tik melns, kā viņu mālē”. Dažam tas izdodas, dažam — nē.
Valdim Zatleram kā ārstam pārmet “pateicības dāvanu” ņemšanu no pacientiem un šo ienākumu neuzrādīšanu. Taču šajā situācijā nav vainīgs viens Zatlers, šādas situācijas veidošanos valstī veicinājusi nesakārtotā likumdošana. Ja likumā būtu atrunāts, kā rīkoties, cik un par ko jāmaksā, un ko ar šo naudu darīt, daudzas lietas notiktu vienkāršāk, un viss būtu skaidrāk.
Aizvadītajā nedēļā Jūrmalas uzņēmēji ierosināja domei piešķirt bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei — Freibergai Jūrmalas goda pilsones nosaukumu un uzdāvināt eksprezidentei nekustamo īpašumu šajā pilsētā. Šo ideju ar saviem parakstiem atbalstīja vairāki tūkstoši jūrmalnieku. Taču prezidente uz šādu ierosinājumu raugās visai skeptiski.
Es viņu ļoti labi saprotu un arī atbalstu. Manā skatījumā visskaistākā dāvana Vīķes — Freiberga kundzei, atvadoties no viņas kā Valsts prezidentes, noteikti bija ziedu jūra Turaidā. Tā bija vislielākā tautas atzinība un pateicība par visiem tiem gadiem un darbiem, ko viņa darījusi mūsu valsts labā, nesot Latvijas vārdu tālu pasaulē. Kādi gan te īpašumi? Vai tikai te atkal neizpaužas mūsu — latviešu — viena no rakstura īpašībām pieglaimoties. Viņai piešķirts dzīvoklis, arī vīram Vecrīgā pieder pāris nekustamo īpašumu. Domāju, ka viņa ir pietiekami nodrošināta, un, ja viņa vēlēsies, pati iegādāsies sev zemi vai māju. Varbūt viņa to vēlas kaut kur Latgalē, pie ezera.
Pēc kādas intervijas televīzijā radās pārliecība, ka prezidentei pašai neviens nav pajautājis, vai viņa vēlas šo godu un dāvanu. Mums jau ir tā pieņemts, ka trīs latvieši saiet kopā, kaut ko nospriež un pārējie pēc tam brīnās. Prezidente atzina, ka, ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju negatīvo attieksmi pret dāvanām, viņa nevēlas par šo lietu ne dzirdēt, ne domāt.
Gan aizvadītā nedēļa, gan arī iepriekšējās aizritējušas spraigā darbā. Brāļu Amtmaņu muzeju Vallē vadu tikai dažus mēnešus un arī uz šo pagastu esmu pārcēlusies nesen, tāpēc cenšos iepazīt vietējos cilvēkus, dzīvi pagastā. Tā kā mans otrais vārds ir Anna, 26. jūlijā esmu iecerējusi muzejā aicināt kopā visas pagasta Annas. Tā ir saimnieču diena, tāpēc tiksimies pie pašu saimnieču klāta galda, runāsim par latviešu tradīcijām un dziedāsim tautasdziesmas. Taču īstās ugunskristības būs vienā no lielākajiem notikumiem muzeja un pagasta dzīvē — aktiera un režisora Alfreda Amtmaņa — Briedīša piemiņas pasākums. 5. augustā te tiksies vietējie un Rīgas aktieri, teātra mīļotāji un citi interesenti. Šis nu atkal ir prēmijas gads, un pasākums solās būt ļoti interesants.
Dace Anna Paegle, brāļu Amtmaņu muzeja vadītāja “Zvanītāju Bukās” Vallē
