Pagājušajā nedēļā nozīmīgākais notikums politikā bija prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas pēdējā runa Saeimā.
Pagājušajā nedēļā nozīmīgākais notikums politikā bija prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas pēdējā runa Saeimā. Skatījos šo notikumu televīzijā, un notiekošais mani pārsteidza — neviens pat ziedu viņai nepasniedza un paldies par darbu nepateica.
Varēja just, ka Freibergas kundzei pat asaras bija acīs. Acīmredzot viņa deputātiem pietiekami stipri “iekniebusi”, bet šāda Saeimas attieksme tomēr bija nekorekta. Domāju, ka mūsu prezidente pamatoti pārmet deputātiem politiskās kultūras trūkumu. Ja paklausās, ko viņi runā no Saeimas tribīnes… Kurš var kaut ko rupjāk vai aizskarošāk pateikt, tas saka. Man šķiet, ka ārzemēs tas viss notiek mierīgāk un politiķi viens otru vairāk respektē.
Var teikt, ka Vairas Vīķes — Freibergas prezidentūras laikā Latvija ir kļuvusi citāda, jo mūsu valsti pasaulē zina. Grūti gan pateikt, cik plaša ārpolitiskā darbība bija vajadzīga, bet tā nodrošināja atpazīstamību. Par trūkumu prezidentes darbā tomēr uzskatu to, ka viņa šo astoņu gadu laikā ne reizi neapmeklēja represēto pasākumu Ikšķilē, arī uz Liteni vajadzēja aizbraukt, lai vairāk izprastu represēto likteni. Nevar jau noteikt, kurš ir lielāks savas valsts patriots — cilvēks, kurš savulaik emigrēja, vai tas, kurš palika un devās izsūtījumā.
Valdība tomēr nolēma, ka minimālā alga valstī jāpalielina no 120 līdz 160 latiem. Tas ir pareizi, jo šobrīd minimālā alga ir pārāk niecīga. Algu paaugstināšana gan rada bažas, ka palielināsies inflācija, bet ne jau tie, kuri saņem minimālo algu, ir lielākie inflācijas radītāji. Tie ir cilvēki, kuriem pieder daudzi nekustamie īpašumi. Šajā ziņā ieguvēji būs iedzīvotāji, kuriem atalgojums saistīts ar minimālo algu, bet ne tie, kuriem jāiztiek no algas vien. Arī 160 latu nav daudz. Jāpalielina arī neapliekamais minimums. Man gan šķiet, ka oficiāli nav daudz cilvēku, kuri saņem tikai minimālo algu, jo ikdienā var redzēt, cik un ko cilvēki var atļauties nopirkt veikalos.
Kāds no ārzemju valstsvīriem reiz retoriski jautāja — kā padarīt nabagos turīgākus, neatņemot bagātākajiem? Vajadzētu pietikt visiem. Tagad cilvēks strādā trijās darbavietās, bet pusdienās lasi neēd. Tomēr jūtams, ka visumā dzīve mums iet uz augšu, lai arī pamazām.
Arī pensijām noteikti ir jākļūst lielākām, jo tās pārsvarā ir zemākas nekā iztikas minimums, un cilvēkiem jādzīvo pusbadā vai sevi jāierobežo. Diviem pensionāriem kopā ir vieglāk nekā vienam. Turklāt daudzi vecvecāki no pensijas pat skolo savus mazbērnus.
Tikai izbrīna fakts, ka lēmumu paaugstināt minimālo algu pieņem tagad, bet ne šīgada valsts budžeta veidošanas laikā. Izrādās, ka arī mūsu jaunais prezidents ir nabadzīgākais Eiropā, jo viņa deklarācijā tikpat kā nekas nav norādīts, pat ne personīgā automašīna. Ja cilvēks visu ieguvis ar darbu, tad kāpēc tas jāpārraksta sievai? Tā gan amatpersonām ir izplatīta prakse — “norakstīt” īpašumus. Acīmredzot Zatlers rīkojās tāpat, kad strīdējās ar bijušo veselības ministru Āri Auderu.
Aizdomīgi, ka Zatlers tūlīt pēc ievēlēšanas to atzīmēja ar valdošo koalīciju. Prezidentam jābūt neatkarīgam. Acīmredzot Zatlera kungs jūtas pateicību parādā Kalvītim, kurš viņu savulaik no Audera paglāba.
Pagājusī nedēļa vēl bija Jāņu noskaņā, tomēr nu jau sācies arī siena laiks. Laukos izmanto jaunas tehnoloģijas, un tas būtiski atvieglo darbu. Zemnieki arvien vairāk cenšas sienu sagatavot ruļļos, jo tā ir ātrāk. Ja vajadzētu strādāt kā agrāk, tad siena laiks būtu krietni ilgāks, jo nepieciešams ne tikai darbaspēks, bet arī atbilstoši laika apstākļi.
Jāteic gan, ka neviena jaunā tehnoloģija nav lēta. Vienam siena rullim jāiztērē vismaz 2,5 lati. Tomēr ar rokām vien zemnieks neko daudz nepanāks, un saimniecībām ir jāattīstās. Lieli kaitnieki lauksaimniekiem izrādījušies putni. Kaimiņš stāstīja, ka viņam kaijas vienā reizē 150 ruļļiem plēvi saknābāja. Tā ir liela nelaime. Arī meža zvēri rada postījumus.
Kopumā lauksaimniekiem šis gads ir apmierinošs. Augiem nav pietrūcis mitrums, un zāle aug griezdamās, ka nespēj ne noganīt, ne nopļaut. Skumji kļūst, kad laikrakstā lasu sludinājumus, ka plaukstošā saimniecībā jau ilgāku laiku meklē slaucējas, lopkopējus un citus strādniekus. Cilvēki vairs negrib strādāt laukos, un jauniešu paliek arvien mazāk. Arī ravētājus sezonā nevaram atrast. Pēdējā laikā iedzīvotāji iegādājas īpašumus laukos, bet tie vairāk domāti atpūtai, ne ražošanai. Iespējams, kāds labums no tā arī būs, jo cilvēki ap saviem īpašumiem vismaz apkārtni sakopj.
Lauksaimniekiem tomēr ļoti palīdzējusi nauda no Eiropas Savienības. Bez tās tik daudz nevarētu izdarīt. Īpaši Latgalē var redzēt arvien lielākas apstrādātas platības. Man jau šķiet, ka Aiviekstes pagasts ir viens no visaizaugušākajiem Latvijā.
Tuvojas referendums, kurā balsosim par vai pret grozījumiem valsts drošības likumos. Interesanti, kā valdošā koalīcija mēģina palielināt savu ietekmi valstī — mierīgi, bet tomēr lielā steigā mēģina savā labā ieviest kādas izmaiņas, lai tikai nodrošinātu sev lielāku varu. Šie likumu grozījumi domāti kādai cilvēku grupai, bet ne visai tautai kopumā. Turklāt novilcināja referenduma laiku līdz pašām Vairas Vīķes — Freibergas prezidentūras beigām. Ja balsojums nebūs pozitīvs, tad varēs teikt, ka līdz ar prezidenti “aiziet” arī viņas ierosinājums. Neklausījām Margaretu Tečeri, kura savulaik teica — jāveido valsts, kurā jābūt vairāk īpašnieku. Katrs, kuram ir īpašums, savādāk attiecas pret visām lietām, arī pret vēlēšanām un referendumu.
